2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Senāts (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.1 1. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir civillieta, kurā pret personu celta prasība par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksas un saņemto pakalpojumu apmaksas parāda piedziņu. Parāda summā esot iekļauti maksājumi par starpību starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā noplūdināto ūdens daudzumu (turpmāk - ūdens patēriņa starpība). Maksājumi esot aprēķināti, pamatojoties arī uz apstrīdēto normu, jo persona neesot laikus iesniegusi informāciju par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumiem (turpmāk - Rādījumi). Lai gan saskaņā ar Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktu gadījumā, ja veidojas ūdens patēriņa starpība, tā sedzama atbilstoši atsevišķo dzīvokļu īpašumu skaitam, apstrīdētā norma paredzot šo vispārējo kārtību nepiemērot. Proti, ūdens patēriņa starpība tiekot sadalīta atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav iesnieguši informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ierobežojot personas tiesības uz īpašumu, jo samazinot tās naudas līdzekļu apmēru. Šāds ierobežojums esot noteikts, pamatojoties uz pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Apstrīdētās normas mērķis pēc būtības bijis pārnest ūdens patēriņa starpības maksāšanas pienākumu uz tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav korekti uzskaitījuši ikmēneša ūdens patēriņu, un tādējādi novērst to, ka godprātīgajiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri laikus iesniedz informāciju par Rādījumiem, tiktu aprēķināta papildu ūdens patēriņa starpība. Līdz ar to apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Saskaņā ar apstrīdētās normas anotāciju šī norma esot atrisinājusi jautājumu par metodi, kā noteikt ūdens patēriņa starpības daļu, kas jāapmaksā dzīvokļa īpašniekam, kurš vismaz trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniedzis informāciju par Rādījumiem. Šāda kārtība arī esot mudinājusi dzīvokļu īpašniekus apzinīgāk pildīt savu pienākumu savlaicīgi iesniegt informāciju par Rādījumiem. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr izraudzītais līdzeklis neesot nepieciešams. Ministru kabinets, grozot Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumus, esot iekļāvis tajos 19.2 punktu, kas nosaka formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu, ņemot vērā attiecīgajā pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī informāciju par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes pakalpojumu konkrētajā atsevišķajā īpašumā. Līdz ar to Ministru kabineta izraudzītais regulējums, kas piemērojams no 2019. gada 22. novembra, esot uzskatāms par tādu personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kas sasniedz leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma esot arī acīmredzami nesamērīga. Tajā neesot ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpības rašanos, kā arī neesot noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir ūdensapgādes sistēmas sliktais tehniskais stāvoklis, tad, ņemot vērā to, ka par šīs starpības rašanos ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā, neesot nedz taisnīgi, nedz samērīgi tās radītās nelabvēlīgās sekas attiecināt tikai uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem. Turklāt apstrīdētā norma mazinot visa dzīvokļu īpašnieku kopuma ieinteresētību laikus savest kārtībā dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli.