3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma personai - dzīvokļa īpašniekam - ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka primāri likumdevējs ir uzticējis pašiem dzīvojamās mājas īpašniekiem izvēlēties metodi, pēc kādas tie nosaka katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamo daļu par saņemto pakalpojumu. Tikai tajos gadījumos, kad konkrētas dzīvojamās mājas īpašnieki nav izmantojuši iespēju pašiem savas privātautonomijas ietvaros izvēlēties tiem pieņemamāko un, iespējams, konkrētajai dzīvojamai mājai atbilstošāko metodi, likumdevējs esot iejaucies šajās privāttiesiskajās attiecībās. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts, pamatojoties uz likumu. Tāpat minētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Gan dzīvojamās mājas ievadā uzstādītais skaitītājs, gan arī atsevišķajos dzīvojamā mājā esošos dzīvokļu īpašumos uzstādītie skaitītāji veidojot vienotu uzskaites sistēmu. Tādēļ, lai korekti noteiktu katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu, esot būtiski tas, lai tiktu iesniegta informācija par visu skaitītāju Rādījumiem. Proti, ar apstrīdēto normu esot risināts jautājums par metodi, kā noteikt tāda dzīvokļa īpašnieka, kurš nav iesniedzis informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, apmaksājamo daļu no kopējā dzīvojamās mājas ūdens patēriņa. Tādā veidā esot nodrošinātas dzīvojamās mājas īpašnieku kopuma un katra atsevišķā dzīvojamās mājas īpašnieka (dzīvokļa īpašnieka) tiesības uz īpašumu, proti, tiesības saņemt pakalpojumu un norēķināties par faktiski individuālajām vajadzībām patērēto ūdens daudzumu atbilstoši katrā atsevišķajā īpašumā patērētajam. Informācijas par Rādījumiem neiesniegšana ne tikai liedzot iegūt datus par ūdens patēriņu dzīvojamā mājā un tā sadali starp dzīvojamās mājas īpašniekiem, bet arī aizskarot trešo personu tiesības saņemt samaksu par sniegto pakalpojumu. Tātad ar apstrīdēto normu esot risināts jautājums par ūdens patēriņa starpības sadali gadījumos, kad viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki nav iesnieguši informāciju par viņu atsevišķajā īpašumā izlietoto ūdens daudzumu, kā arī esot nodrošināta no pakalpojuma sniedzēja un dzīvojamās mājas īpašnieku civiltiesiskajām attiecībām izrietošo savstarpējo saistību korektas izpildes iespēja. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pirmo grozījumu noteikumos, ar kuriem Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi tika papildināti ar apstrīdēto normu, faktiski esot atspoguļoti iemesli, kuri apstrīdētās normas izstrādes laikā bijuši tie, kuri, balstoties uz jomas ekspertu zināšanām un toreizējo izpratni, uzskatīti par galvenajiem ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņiem. Tie konkrētajā brīdī esot asociēti ar korektu paša dzīvokļa īpašnieka no normatīvajiem aktiem izrietošu pienākumu izpildi vai neizpildi. Balstoties uz toreizējām zināšanām, esot pieņemts tiesiskais regulējums, kas atšķiras no pašlaik spēkā esošā regulējuma, jo citstarp ticis uzskatīts, ka saistībā ar ūdens patēriņa normām pārvaldniekam nav iespējas konstatēt, cik daudz personu dzīvo un saņem attiecīgo pakalpojumu konkrētos dzīvokļu īpašumos. Savukārt jaunais tiesiskais regulējums esot rezultāts, kas panākts, Ministru kabinetam pēc diskusijām ar nozares ekspertiem reaģējot uz to, ka izpratne par galvenajiem ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņiem ir mainījusies. Proti, ūdens patēriņa starpības rašanās cēlonis varot būt saistīts ar dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu rīcību, dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas slikto tehnisko stāvokli, avārijās, remontdarbos noplūdināto ūdens daudzumu, ūdens kvalitāti, komercuzskaites mēraparāta darbību, dažādo ūdens patēriņa skaitītāju jutību. Tomēr metode, kas iekļauta apstrīdētajā normā, esot izraudzīta kā tobrīd identificētais iedarbīgākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ministru kabinets uzsver, ka tas, vai attiecībā uz konkrēto dzīvokļa īpašnieku iestāsies apstrīdētajā normā paredzētās tiesiskās sekas, ir tiešā veidā atkarīgs no konkrētās personas darbības vai bezdarbības. Tas nozīmējot, ka jau pašā apstrīdētajā normā ir iekļauts samērīgs mehānisms, kas nodrošinot pamattiesību ierobežojuma iestāšanos tikai tādā gadījumā, ja persona ilgstoši nav pildījusi tai noteikto pienākumu. Turklāt arī apstrīdētās normas spēkā esības laikā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos bijuši paredzēti tiesiski instrumenti, kas var tikt izmantoti, lai maksimāli novērstu iespējamību, ka personai tiek aprēķināta ūdens patēriņa starpība pat tādos gadījumos, kad tā savām individuālajām vajadzībām ūdeni vispār nav patērējusi. Proti, esot bijušas paredzētas dzīvokļa īpašnieka tiesības paziņot pārvaldniekam par savu prombūtni, kuras laikā ūdens atsevišķajā īpašumā netiks patērēts un informāciju par Rādījumiem nebūs iespējams iesniegt. Tāpat gadījumos, kad dzīvokļa īpašnieks nebija iesniedzis informāciju par Rādījumiem vai nebija noteikumos paredzētajā kārtībā informējis pārvaldnieku par savu prombūtni, pārvaldnieks ūdens patēriņu atsevišķajā īpašumā esot aprēķinājis, ņemot vērā konkrētā atsevišķā īpašuma vidējo ūdens patēriņu par pēdējiem trim mēnešiem, bet ne ilgāk kā trīs mēnešus pēc kārtas. Līdz ar to nelabvēlīgās sekas, kas personai radušās tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, neesot lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guvusi sabiedrība kopumā.