4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - norādījusi, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, jo Ministru kabinets esot pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas. Saeima norāda, ka kārtības, kādā ūdens patēriņš sadalāms starp dzīvokļu īpašniekiem, tostarp attiecīgā pakalpojuma apmaksas kārtības, noteikšana vispār ietilpst pilnvarojošās tiesību normas - likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" (turpmāk - Privatizācijas likums) 50. panta piektās daļas - tvērumā. Tādējādi Ministru kabinets esot bijis tiesīgs izdot noteikumus, kas noregulētu šo jautājumu. Tomēr minētajā likuma normā ietvertais pilnvarojums neesot tulkojams formāli, proti, tā, ka varētu tikt pieļauta jebkāda satura noteikumu izstrādāšana attiecībā uz ūdens patēriņa starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem un šīs starpības apmaksu. 4.1. Saeima, pirmkārt, norāda, ka Ministru kabinets ir pārkāpis tam piešķirtā pilnvarojuma robežas, jo neesot ievērojis normatīvajos aktos noteikto un spēkā esošo regulējumu attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp vispārējos principus dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu maksas segšanai. Jau no Privatizācijas likuma 50. panta piektās daļas vārdiskā formulējuma izrietot tas, ka likumdevējs ir paredzējis Ministru kabineta tiesības noteikt uz visiem konkrētas dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem vienādi attiecināmus kritērijus katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamās daļas par saņemto pakalpojumu noteikšanai, kā arī šīs daļas apmaksas kārtību. Tomēr apstrīdētā norma individualizējot konkrētu dzīvokļu īpašnieku kategoriju, kurai nākoties segt visu ūdens patēriņa starpību. Tātad apstrīdētā norma atkāpjoties no Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā noteiktā principa, ka katrs dzīvokļa īpašnieks apmaksā noteiktu daļu no radušās ūdens patēriņa starpības, un uzliekot šo maksāšanas pienākumu noteiktai dzīvokļu īpašnieku kategorijai tikai tādēļ, ka šie dzīvokļu īpašnieki nav izpildījuši formālas dabas pienākumu. Līdz ar to apstrīdētajai normai esot sodoša rakstura ietekme un tā nostādot šīs personas tiesiski nevienlīdzīgā un tām nelabvēlīgā situācijā, lai gan tāda neesot bijusi likumdevēja iecere. Proti, likumdevējs neesot pilnvarojis Ministru kabinetu izstrādāt individualizētus kritērijus, kas turklāt vēl paredzētu dažiem dzīvokļu īpašniekiem ar formāla rakstura pārkāpumu nesamērīgas sekas. Turklāt apstrīdētā norma neatbilstot arī Latvijas tiesību sistēmā nostiprinātajam principam, ka par kopīpašuma uzturēšanu un ar to saistīto izdevumu segšanu atbild visi kopīpašnieki proporcionāli sev piederošo domājamo daļu īpatsvaram kopīpašumā. Kopīpašuma tiesības kopīpašnieks baudot samērīgi ar savu daļu (savu domājamo daļu apmēru), un šis princips izpaužoties gan no kopējās lietas gūstamo labumu gūšanā (sadalīšanā starp kopīpašniekiem), gan zaudējumu segšanā, gan uz kopējo lietu gulstošo nastu, apgrūtinājumu un lietas uzturēšanai vajadzīgo izdevumu segšanā. Jēdziens "izdevumi" aptverot ne tikai kopējās lietas saglabāšanas un uzturēšanas izdevumus, bet arī tās apsaimniekošanas, pārvaldīšanas, remonta, pārbūves (pārveidošanas), apdrošināšanas un citus ar kopējo lietu saistītos izdevumus. Minētais princips esot pārņemts arī dzīvokļu īpašumu un dzīvojamo māju pārvaldīšanu regulējošos normatīvajos aktos. Tādējādi ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (uzturēšanu), kas citstarp ietver arī ūdensapgādes pakalpojumu nodrošināšanu un ūdensapgādes sistēmas uzturēšanu, saistītie izdevumi esot sedzami atbilstoši dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram, jo visi dzīvokļu īpašnieki esot atbildīgi par dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli. Tātad arī šajā aspektā Ministru kabinets neesot ievērojis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. Tāpat Ministru kabinets apstrīdētajā normā esot paredzējis, ka ūdens patēriņa starpībā iekļaujami arī ūdens zudumi, taču Privatizācijas likuma 50. panta piektā daļa neparedzot Ministru kabinetam tiesības regulēt arī tādas apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā neidentificētas situācijas, kuras nav uzskatāmas par saņemtu pakalpojumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē. Proti, ūdens zudumi varot veidoties dažādu faktoru, piemēram, citu dzīvokļu īpašnieku negodprātīgas rīcības, avārijas, remontdarbos noplūdinātā ūdens daudzuma, dzīvojamās mājas ūdensapgādes sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, un šie faktori neesot uzskatāmi par saņemtu pakalpojumu. 4.2. Otrkārt, pēc Saeimas ieskata, Ministru kabinets neesot vadījies no Satversmē noteiktajiem pamattiesību ierobežojuma leģitimitātes testa kritērijiem. Ministru kabinets neesot sabalansējis visu dzīvokļu īpašnieku tiesības un tiesiskās intereses atbilstoši samērīguma principam, un apstrīdētās normas sodošais raksturs un tajā paredzētās sekas neesot samērīgas ar dzīvokļa īpašnieka pārkāpuma raksturu. Apstrīdētā norma neesot uzskatāma par samērīgu un taisnīgu risinājumu, kura izstrādāšanai likumdevējs Ministru kabinetu pilnvarojis. Saeima neesot vēlējusies, lai Ministru kabinets šo pilnvarojumu konkretizētu tādā veidā, kas dzīvokļa īpašniekam acīmredzami nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Pat ja tiktu uzskatīts, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir rīkojies atbilstoši pilnvarojumam, apstrīdētā norma tomēr neesot uzskatāma par atbilstošu samērīguma principam iepriekš minēto apsvērumu dēļ.