7. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Līdz brīdim, kad stājās spēkā apstrīdētā norma, dzīvokļu īpašnieki ūdens patēriņa starpību esot seguši, to sadalot proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļu īpašumos. Ekonomikas ministrija grozījumu nepieciešamību esot skaidrojusi ar faktu, ka bieži saņemti iedzīvotāju iesniegumi par to, ka viņiem regulāri tiekot aprēķināta liela ūdens patēriņa starpība, nereti pat vienādā apmērā ar to ūdens patēriņu, kas tiek uzrādīts atsevišķajā īpašumā uzstādītajā ūdens patēriņa skaitītājā. Proti, jo vairāk tika tērēts ūdens, jo vairāk nācies maksāt par radušos ūdens patēriņa starpību, un tas neesot bijis taisnīgi. Pirmo grozījumu noteikumi, ar kuriem tika pieņemta apstrīdētā norma, sākotnēji, pēc tiesībsarga ieskata, esot bijuši atbalstāmi, jo tiem vajadzējis mudināt dzīvokļu īpašniekus apzinīgāk pildīt savus pienākumus - iesniegt informāciju par Rādījumiem, uzstādīt verificētu ūdens skaitītāju, kā arī rūpēties par dzīvokļa īpašumā esošā skaitītāja pārbaudi, jo šo pienākumu izpilde kopumā palīdzētu novērst ļaunprātīgu ūdens skaitītāju ietekmēšanu un bojāšanu, kā arī novērstu ūdens patēriņa starpības uzkrāšanos. Tomēr pēc minēto grozījumu spēkā stāšanās tiesībsargs esot saņēmis ļoti daudz iedzīvotāju sūdzību par ūdens patēriņa starpības aprēķināšanas kārtību un ūdens zudumiem. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas spēkā esības laikā normatīvais regulējums pieļāvis arī to, ka ilgstoši netika risināts jautājums par patiesajiem ūdens zudumu (ūdens patēriņa starpības) rašanās iemesliem, un šī situācija esot sasniegusi kritiskas robežas. Tiesībsargs arī esot sniedzis viedokli, kurā norādījis, ka iedzīvotāju sūdzību raksturs liecina: ar Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumiem nav iespējams reāli risināt jautājumu par ūdens patēriņa starpības rašanos, un līdz ar to ilgstoši uzkrātā ūdens patēriņa starpība tiek pārnesta uz iedzīvotājiem. Tiesībsargs piekrīt tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt pārējo, laikus informāciju par Rādījumiem iesniegušo dzīvokļu īpašnieku intereses. Tāpat konkrētajā laikposmā izraudzītais risinājums esot bijis piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tiesībsargs norāda, ka Otro grozījumu noteikumi, kuri stājās spēkā 2019. gada 22. novembrī un ar kuriem veikti grozījumi Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos, liecina par to, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, iekļaujot Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos 19.2 punktu, kas nosaka formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu, Ministru kabinets esot reaģējis uz apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību nesamērīgo ierobežojumu un pilnveidojis šo normu nolūkā līdzsvarot dažādās tiesības un likumiskās intereses. Pilnveidojot regulējumu, likumdevējs pēc būtības esot atzinis to, ka apstrīdētā norma bija acīmredzami nesamērīga.