1. Article

Sprieduma 10. punktā Satversmes tiesa secinājusi, ka ikviena tiesības uz advokāta palīdzību ir Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietverta procesuālā garantija, kas nodrošina personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas satversmību vērtējusi, formulējot un piemērojot taisnīgas tiesas garantiju pārbaudes metodoloģiju. Proti, tiesa visupirms noskaidroja, vai tam, ka pie administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, ir objektīvs un saprātīgs pamats, bet pēc tam pārbaudīja, vai tas, ka pie administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, kopumā nodrošina personai juridisko palīdzību, kas tai nepieciešama savu tiesību uz aizstāvību īstenošanai. Nevaram piekrist secinājumam, ka ikviena tiesības uz advokāta palīdzību ir uzskatāmas par Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertu procesuālo garantiju, nevis par šajā pantā ietvertām personas pamattiesībām. Uzskatām, ka apstrīdētās normas atbilstība Satversmei bija vērtējama, izmantojot pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiju, proti, noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis, un vai tas ir samērīgs. Lietā Nr. 2023-42-01 Satversmes tiesai pēc būtības bija jāatbild uz jautājumu: kāds ir tās kvalificētās juridiskās palīdzības tvērums, uz kuru saskaņā ar Satversmes 92. panta ceturto teikumu personai ir tiesības, apsūdzības procesā īstenojot savas tiesības uz aizstāvību tiesā, kā arī bija jāvērtē, vai Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertajām tiesībām uz advokāta palīdzību atbilst apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums, kas neparedz pilngadīgas pie administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim tiesības parakstīt tiesā iesniedzamu sūdzību. Piekrītam Sprieduma 10. punktā izdarītajam secinājumam par tiesību uz advokāta palīdzību tvērumu. Proti, apsūdzības procesā, kāds ir arī administratīvā pārkāpuma process, juridiskā palīdzība aizstāvības īstenošanā nozīmē ne tikai advokāta līdzdarbošanos aizstāvības nodrošināšanā, bet arī faktisku rīcību aizstāvamās personas interesēs. Šāda faktiska rīcība aizstāvamās personas interesēs ir arī sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā. Tomēr uzskatām, ka tiesības uz advokāta palīdzību minētajā apjomā ir no Satversmes 92. panta izrietošas personas pamattiesības, nevis procesuāla garantija, kas nodrošināma, nosakot likumā atbilstošu lietas izskatīšanas kārtību. Personas tiesības saņemt praktisku un efektīvu juridisko palīdzību ar pašas izraudzīta aizstāvja starpniecību izriet tieši no Satversmes 92. panta ceturtā teikuma. Šīs tiesības nav deklaratīvas, un to saturu katrā atsevišķā situācijā var konkretizēt, interpretējot Satversmes 92. panta ceturto teikumu kopsakarā ar citām Satversmes normām un starptautiskajām cilvēktiesību normām. Ar apstrīdēto normu no personai pieejamās juridiskās palīdzības apjoma tiek izslēgts viens no juridiskās palīdzības elementiem - sūdzības parakstīšana, lai to iesniegtu tiesā. Liegums aizstāvim parakstīt sūdzību, lai to iesniegtu tiesā, izslēdz juridiskās palīdzības sniegšanu tādā veidā, kas vislabāk atbilstu aizstāvamās personas vajadzībām. Tādējādi aizstāvja sniegtā juridiskā palīdzība vairs nenodrošina to, ka personas tiesības un likumiskās intereses tiek aizstāvētas vislabākajā un piemērotākajā veidā, proti, šīs tiesības vairs netiek nodrošinātas praktiski un efektīvi. Līdz ar to uzskatām, ka ar apstrīdēto normu personai ir ierobežotas Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz advokāta palīdzību, nevis pieļauta atkāpe no taisnīgas tiesas procesuālās garantijas. Savukārt, lai noskaidrotu, vai personas pamattiesību aizskārums ir attaisnojams, apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma satversmība bija vērtējama, izmantojot pamattiesību ierobežojuma konstucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiju tāpat, kā tā iepriekš tika izmantota lietās, kas saistītas ar pārstāvību un tiesībām uz advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01 un 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā Nr. 2003-10-01).