11. Article

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Proti, šajā normā noteiktais ierobežojums vairs neattiecas uz personām, kuras tika sauktas pie kriminālatbildības, bet pret kurām kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Minētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīda vairs nav. Lai lemtu par tiesvedības izbeigšanu uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata, tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un 2) vai ir apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 12. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-02-03 14. punktu). 11.1. Apstrīdētā norma noteica aizliegumu būt par tiesu ekspertu ikvienai personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, neatkarīgi no tā, vai izdarīts tīšs noziedzīgs nodarījums vai noziedzīgs nodarījums aiz neuzmanības. Pēc Grozījumu spēkā stāšanās Tiesu ekspertu likumā vairs nav ietverts aizliegums attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības. Savukārt attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tiesiskais regulējums nav mainījies un apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums joprojām ir spēkā. Līdz ar to apstrīdētā norma pēc būtības ir zaudējusi spēku daļēji - tikai attiecībā uz personu, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša pamata. 11.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktu administratīvā tiesa ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā par tādas tiesību normas, ko ir piemērojusi iestāde vai kas būtu jāpiemēro tās izskatāmajā lietā, neatbilstību Satversmei. Proti, tiesas pieteikums iesniedzams vienīgi par normu, no kuras ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Tādējādi viens no apstākļiem, kas pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā prasa tiesvedību turpināt, ir tas, ka apstrīdētās normas satversmības izvērtēšana ir nepieciešama, lai taisnīgi atrisinātu konkrēto administratīvo lietu. Tāpat Satversmes tiesai jāņem vērā, ka apstrīdētā norma var būt ietekmējusi arī citas personas, kas ir vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar tiesas izskatīšanā esošās lietas apstākļiem. Tāpēc tiesvedības turpināšana un apstrīdētās normas satversmības vērtēšana var būt nepieciešama, lai aizsargātu arī citu personu pamattiesības (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 7. punkts un 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 15.1. punkts). Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošās lietas apstākļi ir saistīti tieši ar personas saukšanu pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi arī pēc Grozījumu spēkā stāšanās šādai personai ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija pēc būtības nav mainījusies, jo joprojām pastāv apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, kas šādai personai liedz būt par tiesu ekspertu. No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka administratīvajā tiesā būtu ierosinātas citas lietas, kurās piemērojama apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecās uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts aiz neuzmanības. Tātad apstrīdētās normas satversmības vērtēšana šajā daļā nav nepieciešama, lai novērstu arī citu personu pamattiesību aizskārumu. Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecās uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības, ir zaudējusi spēku un nav arī citu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība par šīs normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam būtu turpināma. Līdz ar to tiesvedība lietā šajā prasījuma daļā ir jāizbeidz. 11.3. Uz personu, kas ir pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā, joprojām attiecas apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas šai personai liedz būt par tiesu ekspertu. Administratīvajā lietā prasījums ir gan par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, gan nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Tādējādi tiesai jāpiemēro apstrīdētā norma, ciktāl tā paredzēja ierobežojumu, kas liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, redakcijā, kas bija spēkā līdz 2024. gada 1. martam, kā arī pēc Grozījumiem spēkā esošajā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē tāda tiesiskā regulējuma satversmība, kas liedza un arī šobrīd liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata (turpmāk - apstrīdētais regulējums).