12. Article

Izskatāmajā lietā izteiktas šaubas par apstrīdētā regulējuma atbilstību gan Satversmes 101. panta pirmajai daļai, gan 106. panta pirmajam teikumam. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja tās satversmības vērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 14.2. punktu). Pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā ir Valsts policijas tiesu eksperte un amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi. Pieteicēja ir tiesu eksperte valsts tiešās pārvaldes iestādē un ir nodarbināta valsts dienestā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums pieteicējai aizskar Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības pildīt valsts dienestu. Atbilstoši Tiesu ekspertu likumam tiesības veikt tiesu ekspertīzi ir ne tikai valsts tiesu ekspertam, bet arī privātam tiesu ekspertam (sk. Tiesu ekspertu likuma 3. panta pirmo daļu). Tiesu ekspertu likuma mērķis ir reglamentēt tiesu eksperta profesionālo darbību, lai valstī nodrošinātu objektīvu, tiesisku un zinātniski pamatotu tiesu ekspertīzi (sk. Tiesu ekspertu likuma 2. pantu). Šis likums nosaka vienādas sertifikācijas un resertifikācijas prasības, kā arī ierobežojumus visām personām, kuras vēlas darboties tiesu eksperta profesijā (sk. Tiesu ekspertu likuma 6. pantu). Tādējādi likumdevējs ir noteicis vienotu regulējumu, saskaņā ar kuru persona var kļūt par noteiktas profesijas - tiesu eksperts - pārstāvi neatkarīgi no tā, vai persona pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas izvēlas kļūt par valsts tiesu ekspertu vai privāto tiesu ekspertu. Tiesu eksperta sertifikāts dod tiesības darboties konkrētajā profesijā, taču pats par sevi nedod personai tiesības pildīt valsts dienestu. Pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas persona var darboties šajā profesijā kā valsts tiesu eksperts vai kā privātais tiesu eksperts. Turklāt attiecībā uz personu, kas darbojas kā valsts tiesu eksperts, citos normatīvajos aktos var būt noteiktas papildu prasības un ierobežojumi, kas attiecas tieši uz valsts dienesta pildīšanu. Piemēram, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma (turpmāk - Dienesta gaitas likums) 4. pantā ir noteiktas obligātās prasības dienesta pildīšanai. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). Arī personai, kas ir pieteicēja administratīvajā lietā, apstrīdētais regulējums liedz darboties konkrētā profesijā, proti, būt par tiesu ekspertu. Šāds ierobežojums attiecībā uz šo personu pastāv neatkarīgi no tā, vai šī persona darbojas kā valsts tiesu eksperts vai privātais tiesu eksperts. Lai arī pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā līdz šim amata pienākumus ir pildījusi iestādē, kurā saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2. pantu tiek pildīts valsts dienests, šīs personas turpmākā darbība tiesu eksperta profesijā ir saistīta tieši ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt nodarbošanos. Tādējādi izskatāmās lietas pamatjautājums ir par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt nodarbošanos. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.