17. Article

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku, kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un nekādi citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu tiesu eksperta amatam neatbilstošu rīcību. 17.1. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums neparedz konkrēta gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz izņēmumus un ir noteikts uz mūžu. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir attaisnojami tikai gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sal.: Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-44-01 14.1. punkts). Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā apmērā. Proti, vai visos gadījumos, kad persona ir saukta pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ir atzīstams, ka šādas personas kļūšana par tiesu ekspertu var mazināt sabiedrības uzticēšanos tiesu eksperta profesijai un tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai apstrīdētais regulējums ir vienīgais līdzeklis, ar ko var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus. 17.2. 2016. gada 11. februārī pieņemtā Tiesu ekspertu likuma anotācijā skaidrots nevainojamas reputācijas jēdziens, norādot, ka tas pēc būtības izslēdz normatīvo aktu pārkāpuma pieļaujamību neatkarīgi no nodoma vai pārkāpuma smaguma (sk. likumprojekta Nr. 68/Lp12 "Tiesu ekspertu likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv). Tādējādi likumā tika ietverts ierobežojums, kas liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs nodarījums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības. Savukārt ar Grozījumiem ierobežojums tika attiecināts tikai uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Izmaiņas tika pamatotas ar to, ka citi Tiesu ekspertu likumā paredzētie tiesu eksperta amata ieņemšanas ierobežojumi jau bija saistīti ar tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī nepieciešamību noteikt regulējumu, kas būtu līdzīgs uz citām ar tiesu funkciju izpildi saistītām profesijām attiecinātajam regulējumam. Grozījumu likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka attiecībā uz tiesu ekspertiem individuāls vērtējums tādos gadījumos, ja attiecīgā persona ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, nespētu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, jo nenovērstu vērtību konfliktu, kas rodas tad, ja tiesu eksperts ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu (sk. likumprojekta Nr. 526/Lp14 "Grozījumi Tiesu ekspertu likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv). Grozījumu nepieciešamība tika apspriesta Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs. Tika aplūkota arī iespēja visos gadījumos, kad izdarīts noziedzīgs nodarījums, vērtēt, vai šis fakts objektīvi traucē veikt tiesu eksperta funkcijas. Tieslietu ministrija, kas bija izstrādājusi Grozījumu projektu, norādīja, ka tikusi pieļauta iespēja noteikt tādu regulējumu, kas paredzētu individuālā izvērtējuma komisiju, taču minētais risinājums netika iekļauts likumprojektā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024. gada 21. februāra sēdes audioierakstu. Pieejams: saeima.lv). Tādējādi likumdevējs, pieņemot Grozījumus, ir vērtējis un pamatojis nepieciešamību saglabāt ierobežojumu attiecībā uz tām personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet pret kurām kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata. 17.3. Tiesu eksperta pienākums ir veikt ekspertīzi pilnā apjomā, sniedzot zinātniski pamatotu un objektīvu tiesu eksperta atzinumu, lai atbildētu uz ekspertīzes noteicēja uzdotajiem jautājumiem (sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 3. punktu un 14. panta otrās daļas 1. punktu). Tiesu eksperts pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas spriešanas procesā, un šī funkcija ir galvenokārt saistīta ar viņa speciālajām zināšanām un pieredzi kādā konkrētā nozarē (sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 2. punktu). Tiesu eksperta atzinumu procesa virzītājs pirmstiesas izmeklēšanā un tiesa izmanto kā vienu no pierādījumiem, lai nonāktu pie taisnīga lietas rezultāta. Tomēr tiesu eksperta atzinumam nav augstākas ticamības kā citiem pierādījumiem. Jebkura pierādījuma, arī eksperta atzinuma, ticamība pārbaudāma, aplūkojot visus procesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā (sal.: Senāta 2022. gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-22/2022 (11380033718) 6.2. punkts). Tādējādi tiesu eksperta atzinums procesa virzītājam pirmstiesas izmeklēšanā un tiesai nav saistošs tādā veidā, ka tie savu nolēmumu varētu pamatot tikai ar tiesu eksperta atzinumu. Turklāt, kā to paredz arī Tiesu ekspertu ētikas kodeksa 10. un 18. punkts, tiesu eksperts nedrīkst vērtēt lietas juridiskos aspektus un norādīt iespējamo lietas iznākumu. Tieslietu ministrija Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī arī paudusi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt tiesu eksperta amatu personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir nepieciešams, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka attiecībā uz līdzīgām ar tiesu varas funkciju izpildi saistītām profesijām (zvērināts advokāts, zvērināts notārs un zvērināts tiesu izpildītājs) ir līdzīgi regulētas prasības amata ieņemšanai. Taču no likuma "Par tiesu varu" izriet, ka minēto profesiju pārstāvji ir piederīgi tiesu sistēmai (sk. likuma "Par tiesu varu" 16.1 nodaļu). Attiecinot līdzīgu ierobežojumu uz tiesu ekspertiem, nav ņemts vērā, ka tie saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" nav piederīgi tiesu sistēmai, bet gan ir citas ar lietas izskatīšanu tiesā saistītas personas (sk. likuma "Par tiesu varu" 18. nodaļu). Lai gan tiesu eksperts pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas kriminālprocesā un tiesvedībā krimināllietās, kā arī citu kategoriju lietu izskatīšanā, viņa atzinumam ir tāda pati tiesiskā nozīme kā citiem pierādījumiem lietā un tiesu eksperta statuss nav identisks citu tiesu sistēmai piederīgo profesiju statusam. 17.4. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes ir dažādi. Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Ir arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kas aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.4.1. punktu). Pieteicējai Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā tika atteikta resertifikācija, jo bija saņemta informācija, ka šī persona ir saukta pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificēts kā mazāk smags noziegums. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 402. pantu personu sauc pie kriminālatbildības tad, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina. Ja persona ir saukta pie kriminālatbildības, kriminālprocess var tikt izbeigts gan uz tiem pašiem personu nereabilitējošiem pamatiem kā gadījumos, kad kriminālprocess tiek izbeigts vēl pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, gan uz tādu nereabilitējošu apstākļu pamata, kuri var tikt piemēroti tikai pēc personas saukšanas pie kriminālatbildības (sk. Kriminālprocesa likuma 379. pantu, 411. panta 6. un 7. punktu). Izskatāmajā lietā persona tika nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, un tas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 380. pantu ir viens no personu nereabilitējošiem pamatiem. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 415. pantam prokurors, ja viņš, ņemot vērā izdarītā noziedzīga nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, personu raksturojošos datus un citus lietas apstākļus, iegūst pārliecību, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus, var kriminālprocesu izbeigt, personu nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Tātad arī pēc personas saukšanas pie kriminālatbildības var tikt konstatēti tādi apstākļi, kas liecina par zemu nodarījuma kaitīguma pakāpi. Tas vien, ka persona ir bijusi saukta pie kriminālatbildības, pats par sevi neliecina, ka šīs personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe bijusi augstāka nekā būtu bijusi gadījumā, kad kriminālprocess izbeigts jau izmeklēšanas stadijā. Turklāt šādā gadījumā personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav atzīta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Arī tiesībsargs Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norādījis, ka personas saukšana pie kriminālatbildības nevar būt kritērijs ierobežojuma noteikšanai, jo pat lietās ar līdzīgiem apstākļiem vienā gadījumā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata var tikt pieņemts jau izmeklēšanas stadijā, bet citā gadījumā - tikai pēc lietas nonākšanas pie prokurora un personas saukšanas pie kriminālatbildības. Likumdevējs pieņēmis, ka ikviena persona, kura saukta pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un kriminālprocess pret kuru izbeigts uz nereabilitējoša pamata, vienmēr var sabiedrībā radīt šaubas un mazināt uzticēšanos tiesu ekspertu darbībai un tiesas spriešanas procesam. Tomēr likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi. Personas saukšana pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pati par sevi ne vienmēr liecina, ka šīs personas iepriekšējā rīcība ir nesavienojama ar darbību tiesu eksperta profesijā. 17.5. Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā profesijā, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem, piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par sevi nevajadzētu vienmēr ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi (sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punkts). Saeima atbildes rakstā norāda, ka ir jau apsvērusi, kādos gadījumos sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un tiesas spriešanas procesam netiek nopietni apdraudēta un ir pieļaujama personas kļūšana par tiesu ekspertu, bet kādos gadījumos tas nav pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts ar konkrētu vainas formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar nodomu (tīši) - un skarot tikai personas, attiecībā uz kurām procesa virzītājs - prokurors - ir pieņēmis lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības. Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums ir attiecināts uz visiem tīši izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem, neņemot vērā to, ka tie atšķiras pēc sava rakstura un kaitīguma pakāpes. Tas, ka persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tīši, nenozīmē, ka šī persona vēlāk nevarētu laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-44-01 14.2. punktu). 17.6. Ievērojot tiesu ekspertiem uzticētās funkcijas un kompetenci, secināms, ka var būt dažādi apstākļi, kas kopsakarā ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā noziedzīgā rīcība nekaitēs tiesu eksperta funkciju veikšanai. Tostarp var tikt ņemti vērā, piemēram, tādi apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma pakāpe, laiks, kas pagājis pēc noziedzīga nodarījuma, aizsargājamās intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais nodarījums bija vērsts, personas attieksme pret pašas nodarījumu, kā arī uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Par saudzējošāku līdzekli, ar kura palīdzību leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds līdzeklis, kas liegtu būt par tiesu ekspertu tikai tādai personai, kura patiešām apdraud sabiedrības uzticēšanos šai profesijai un tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi. Saudzējošāks līdzeklis var būt gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā ietvertais ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu nodarījumu grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām interesēm, vai regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punkts). Individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt viens no līdzekļiem, ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Padome Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norādījusi, ka kopš 2008. gada, pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, tiesu eksperta sertifikāta darbība izbeigta divos gadījumos. Pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis informāciju, kā arī no Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka administratīvajā tiesā izskatīšanā atrastos arī citas lietas, kurās būtu piemērojams apstrīdētais regulējums. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu vērtējamas individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts ievērojamus resursus. Attiecībā uz atsevišķām profesijām likumdevējs ir paredzējis cita veida ierobežojumus personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, piemēram, saistot tos ar konkrētām noziedzīgu nodarījumu grupām un interesēm, kas ar noziedzīgu nodarījumu aizskartas (sk. Psihologu likuma 6. panta 6. punktu). Ja tiktu noteikti izņēmumi no konkrētā aizlieguma un precizēts, uz kādām ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm ir attiecināms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums, konkrētais aizliegums joprojām būtu viens no citu personu tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības līdzekļiem, jo tādā veidā tiktu nodrošināts, ka no tiesu ekspertu loka tiek izslēgtas tikai tās personas, kuras apdraud leģitīmo mērķu sasniegšanu. Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu sasniegt leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu pamattiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 21. punktu). No minētā secināms, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Tādējādi apstrīdētais regulējums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.