15. Article

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pieteikuma iesniedzēja norāda divus tās pamattiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmos mērķus. Savukārt Saeima uzskata, ka šie alternatīvie līdzekļi nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 15.1. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā, efektīvāk uzturēt demokrātisku diskursu valsts valodā varētu ar atraktīvākiem priekšvēlēšanu diskusiju rīkiem, nevis valodu lietojuma ierobežojumiem. Saeima norāda, ka šī alternatīva nemazinātu nacionālās drošības riskus, jo pieļautu to, ka apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā tiek lietota tāda valoda kā, piemēram, krievu valoda, kurai pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir īpaša loma dezinformācijas un propagandas izplatīšanā. Valstij ir tiesības regulēt valodu lietojumu aģitācijā un, ja nepieciešams, noteikt samērīgus ierobežojumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. janvāra sprieduma lietā "Şükran Aydın and Others v. Turkey", pieteikums Nr. 49197/06 u. c., 55. punktu un 2023. gada 2. maija sprieduma lietā "Mestan v. Bulgaria", pieteikums Nr. 24108/15, 60. punktu). Ja likumdevējs ir nolēmis regulēt valodu lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā, lai aizsargātu sabiedrības drošību un demokrātisko valsts iekārtu, tad par alternatīvu līdzekli nevar atzīt šā jautājuma neregulēšanu. 15.2. Pieteikumā norādīts, ka pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu arī iespēja veikt apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju jebkurā valodā, nodrošinot tulkojumu valsts valodā. Likumdevējs jau ir noteicis, ka noteiktos gadījumos un kārtībā apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā var tikt lietotas svešvalodas. Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 panta otrā daļa paredz, ka apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija pirms pašvaldību domju un Eiropas Parlamenta vēlēšanām var notikt valsts valodā ar tulkojumu Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas norādītā alternatīva pēc būtības ir vērsta uz šā izņēmuma attiecināšanu uz jebkurām vēlēšanām un arī uz tādām svešvalodām, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas. Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertas Latvijas pilsoņa tiesības piedalīties valsts darbībā. Tas, ka šīs tiesības noteiktas tikai Latvijas pilsoņiem, atspoguļo tautas suverenitātes principu (sk.: Kusiņš G. 101. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 383. lpp.). Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 101. panta otrā daļa, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums un Pašvaldības domes vēlēšanu likums nodrošina Latvijas konstitucionālās sistēmas saderību ar Eiropas Savienības tiesībām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 39. un 40. pantu, kas Eiropas Savienības pilsoņiem garantē tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanās. Tādējādi Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanās, pretstatā Saeimas vēlēšanām, piedalās ne tikai Latvijas pilsoņi, bet arī Eiropas Savienības pilsoņi. Apstrīdētajās normās noteiktais valodu lietojums priekšvēlēšanu aģitācijā ir saistīts ar to, kādas personas ir tiesīgas balsot un kandidēt vēlēšanās, - Saeimas vēlēšanās piedalās tikai Latvijas pilsoņi un apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija veicama valsts valodā, savukārt Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanās piedalās arī Eiropas Savienības pilsoņi un valsts valodā veiktās aģitācijas saturs var tikt tulkots Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Latvija ir piederīga Eiropas kultūrtelpai, kurā Latvijas identitāti veido latviešu valoda, kas ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas nodrošina, ka apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija notiek vienotā, valsts valodā balstītā telpā, bet vienlaikus arī respektē Eiropas Savienības pilsoņu tiesības Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanās, paredzot iespēju aģitācijas saturu tulkot Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Dažādu valodu lietojuma tiesiskais regulējums var būt atšķirīgs arī atkarībā no konkrētās valodas ietekmes uz sabiedrības drošību un demokrātisko valsts iekārtu. Kā jau tika atzīts iepriekš, krievu valoda pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā var tikt lietota kā līdzeklis Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanai. Krievijas "tautiešu politikas" sekas Ukrainā liecina, ka Krievijas atbalsts krievu valodas lietojumam apgrūtina demokrātijas funkcionēšanu un vairo drošības riskus (sk.: Kudors A. Russia and Latvia. A Case of Sharp Power. New York: Routledge, 2024, p. 95). Plašāks svešvalodu lietojums apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā, proti, iespēja tulkot aģitācijas saturu arī pirms Saeimas vēlēšanām vai tulkot svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, pirms Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanām, nemazinātu Krievijas informatīvās ietekmes pasākumu iedarbību tādā pašā kvalitātē. Ja aģitācija vienmēr tiktu veikta gan valsts valodā, gan svešvalodā, tad netiktu sašaurināts svešvalodu lietojums, netiktu veicināta vienotas, valsts valodā kā sabiedrības kopējā valodā balstītas informatīvās telpas izveide un netiktu mazinātas iespējas šķelt sabiedrību. Līdz ar to tāds risinājums kā tiesības apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā lietot jebkuru svešvalodu, ja tiek nodrošināts tulkojums valsts valodā, nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 15.3. No likumprojekta Nr. 93/Lp14 "Grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā" izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevējs vērtējis arī citus alternatīvos līdzekļus. Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā vērtēts, vai pienākums veikt priekšvēlēšanu aģitāciju valsts valodā varētu attiekties tikai uz tādu aģitāciju, kurai izlietoti valsts budžeta līdzekļi, vai uz noteiktu procentuālu daļu no veiktās priekšvēlēšanu aģitācijas. Likumprojekta izstrādes procesā secināts, ka šīs alternatīvas nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē (sk. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2023. gada 16. maija un 7. jūnija sēžu audioierakstus. Pieejami: saeima.lv). Arī Satversmes tiesa secina, ka minētie alternatīvie līdzekļi nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Attiecībā uz valsts budžeta finansējumu kā ierobežojuma attiecināšanas kritēriju jāņem vērā, ka valsts budžeta finansējumu nesaņem visas politiskās partijas (sk. Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 7.1 pantu). Ja pienākums apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju veikt valsts valodā būtu atkarīgs no finansēšanas avota, tad politiskajām partijām, kuras nesaņem valsts budžeta finansējumu un aģitācijai izmanto citus līdzekļus, vispār nebūtu pienākuma veikt aģitāciju valsts valodā. Savukārt tām politiskajām partijām, kuras saņem valsts budžeta finansējumu, šāds pienākums būtu tikai tad, kad priekšvēlēšanu aģitācijai tiktu tērēti līdzekļi no šā finansējuma. Tādējādi svešvalodu lietojums priekšvēlēšanu aģitācijā tiktu mazāk ierobežots un valsts valodā balstītā vienotā informatīvā telpa, kas mazina iespējas šķelt sabiedrību un mazina Krievijas informatīvo pasākumu ietekmi, netiktu stiprināta tādā pašā kvalitātē. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdēs arī tika norādīts, ka šāda alternatīva neļautu nekavējoties reaģēt uz pārkāpumiem, jo vienmēr būtu nepieciešams vispirms noskaidrot aģitācijas finansēšanas avotu. Tāpat jautājumā par valsts valodas un svešvalodu lietojuma proporciju priekšvēlēšanu aģitācijā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdēs tika norādīts, ka šāda regulējuma uzraudzība būtu apgrūtināta un prasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts. Arī šāda alternatīva nevarētu tādā pašā kvalitātē stiprināt valsts valodā balstīto vienoto informatīvo telpu, jo svešvalodu lietojums tiktu ierobežots mazāk. Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.