6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Elīna Luīze Vītola - norāda, ka valsts var regulēt valodu lietojumu kā formu, kādā tiek paustas idejas priekšvēlēšanu aģitācijas laikā, bet vienlaikus tai jānodrošina sabiedrības informētība par vēlēšanu procesu, politisko partiju pozīcijām un ikviena tiesības uz brīvām vēlēšanām. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai valstīm, par spīti ierasti šaurajai rīcības brīvībai priekšvēlēšanu aģitācijas laikā, ir tiesības, ja to prasa neatliekama sabiedrības vajadzība, paredzēt ierobežojumus valodu lietojumam, kuras nav valsts valoda. Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību konsultatīvā komiteja (turpmāk - Konsultatīvā komiteja) nav secinājušas, ka valstīm nebūtu tiesību noteikt ierobežojumus svešvalodu lietojumam priekšvēlēšanu aģitācijā. Starptautisko institūciju rekomendācijas ir vērstas galvenokārt uz to, lai informācija par vēlēšanām, to norisi un vēlētāju tiesībām būtu pieejama pēc iespējas plašāk. Valstij jāsamēro valsts valodas aizsardzība un, iespējams, citas sabiedrības vajadzības ar mazākumtautību intereses pārstāvošo kandidātu un elektorāta tiesībām uz informācijas un viedokļu apmaiņu priekšvēlēšanu laikā. To darot, valstij jātiecas sasniegt līdzsvaru, kas ne vienai, ne otrai grupai neatņem tiesības pēc būtības un nodrošina mazākumtautību intereses pārstāvošo kandidātu tiesības efektīvi kandidēt vēlēšanās, priekšvēlēšanu aģitācijā paust savas idejas un uzrunāt vēlētājus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietās "Şükran Aydın and others v. Turkey" un "Mestan v. Bulgaria" atzinusi, ka valstīm ir noteikta rīcības brīvība regulēt valodu lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā, taču konkrēto lietu apstākļos ir konstatējusi pārkāpumu. Salīdzinot minētās lietas ar izskatāmo lietu, valsts valodas aizsardzība kā citu personu tiesību aizsardzības elements būtu uzskatāma par leģitīmu mērķi, kuram kalpo ierobežojums priekšvēlēšanu aģitācijā lietot valodas, kas nav valsts valoda. Lai arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa minētajās lietās to apšaubīja, arī demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību varētu uzskatīt par leģitīmiem pamattiesību ierobežojuma mērķiem, ņemot vērā Saeimas apsvērumus par pastiprinātu trešo valstu ieinteresētību Latvijā notiekošos vēlēšanu procesos, kā arī mēģinājumiem ar dezinformācijas palīdzību ietekmēt šos procesus un plašāku sabiedrību. Atbilstoši šiem leģitīmajiem mērķiem varētu paplašināties Latvijas rīcības brīvības robežas. Starp izskatāmo lietu un minētajām Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietām ir arī tāda atšķirība, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pants neparedz pilnīgu aizliegumu veikt priekšvēlēšanas aģitāciju valodā, kas nav valsts valoda. Ja Satversmes tiesa tomēr secinātu, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pantā ietvertais ierobežojums ir tāds, kas pēc būtības liedz politiskajām partijām informēt vēlētājus tiem vislabāk saprotamajā valodā, būtu jāņem vērā Saeimas norādītie leģitīmie mērķi. Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pantu par iespējamo neatbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām ir kritizējusi Konsultatīvā komiteja un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs. Tomēr jāņem vērā, ka minētās institūcijas atsaukušās uz avotiem, kas skar saturiski atšķirīgas situācijas un pieļauj plašu izvēli valodas jautājumu regulēšanai priekšvēlēšanu aģitācijas laikā, ciktāl pie mazākumtautībām piederošas personas var efektīvi paust savus uzskatus, iegūt mazākumtautību valodās informāciju par vēlēšanām un piedalīties demokrātiskajos procesos.