11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu saistītās personas uzdevums ir pierādīt, kā tā ieguvusi konkrēto mantu, nevis apstrīdēt noziedzīga nodarījuma esības pierādījumus. Šobrīd praksē vairs netiek izvirzītas stingras prasības attiecībā uz pierādījumu kopumu, kas apliecinātu mantas noziedzīgo izcelsmi. Dažkārt finanšu līdzekļu izcelsme ir neskaidra vai tie ir iesaistīti tādos darījumos, kas atbilst aizdomīga darījuma pazīmēm, un procesa virzītājs pieprasa, lai šo līdzekļu izcelsmi pierāda ar mantu saistītā persona. Tāpat ir procesi, kuros strīds pēc būtības notiek par uzņēmējdarbībā gūto līdzekļu izcelsmi. Tieši šajos gadījumos ar mantu saistītajai personai ir precīzi jāzina, kuru līdzekļu likumīgā izcelsme tiek apšaubīta un kādi pierādījumi šīs šaubas pamato. Kriminālprocesā jautājumā par mantas izcelsmi vairs nepastāv princips, ka šaubas tiek tulkotas par labu personai. Procesa virzītājs izsaka šaubas, un ar mantu saistītajai personai tās jānovērš. Tieši šādos apstākļos ir īpaši svarīgi nodrošināt ar mantu saistītās personas piekļuvi tai informācijai, ar ko pamatots procesa virzītāja pieņēmums par mantas noziedzīgo izcelsmi, citādi ar mantu saistītā persona nevar šo pieņēmumu atspēkot. Tomēr tiesības uz pierādījumu izpaušanu nav absolūtas. Jēdzienu "izmeklēšanas noslēpums" nav pamata attiecināt uz visiem krimināllietā esošajiem materiāliem. Ja šā jēdziena saturu vienpersoniski noteiktu procesa virzītājs, tas arī nebūtu korekti, jo viņš varētu to attiecināt uz jebkuru lietā esošo dokumentu, arī tādu, kas apsūdzības pusei nav vēlams. Procesa virzītājam katrā gadījumā ir rūpīgi jāizvērtē personas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un savs lēmums ir jāpamato, samērojot to ar konkrētā kriminālprocesa interesēm un tā sekmīgu virzību. Tāpat aizsargājamo interešu līdzsvars būtu jānodrošina arī tiesai, izvērtējot gan procesa virzītāja lēmumu, gan ar mantu saistītās personas interešu patieso saistību ar tiem pierādījumiem, kuru saturu tiesa redz, gan visus pierādījumus kopumā. Problēmas personu tiesību aizsardzībā dažkārt var rasties nevis pašas apstrīdētās normas dēļ, bet gan tās nepareizas piemērošanas rezultātā. Nav pieļaujams tas, ka tiesa lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pieņem, pamatojoties uz tādiem pierādījumiem, kuri procesa dalībniekiem nav pieejami. Nav pamata atkāpties no šā principa. Arī Direktīvas 2014/42/ES 8. pantā ir norāde uz to pierādījumu pieejamību, uz kuriem tiks balstīts tiesas lēmums. Attiecībā uz apstrīdēto normu grozīšanu Dr. iur. Gunārs Kūtris norāda, ka tiesību normas pilnveidošana pati par sevi vēl nenozīmē, ka šī norma nav bijusi atbilstoša Satversmei.