12. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore, Baltic Human Rights Society un starptautiskās nevalstiskās organizācijas Fair Trials eksperte LL.M. Ilze Tralmaka - uzskata, ka piekļuve lietas materiāliem nodrošina iespēju pilnvērtīgi komentēt šo materiālu saturu un, ja nepieciešams, apšaubīt to autentiskumu, to iegūšanas atbilstību likumam, attiecināmību, kontekstu un citus būtiskus aspektus. Šādas tiesības var netikt pilnībā nodrošinātas gadījumā, kad personai ir pieejams tikai nepilnīgs, saīsināts vai selektīvs pierādījumu apraksts. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ir būtiski pārliecināties arī par to, vai šajās normās noteiktais ierobežojums ir loģisks, pietiekami pamatots un vai tas pietiekami aizsargā personas tiesības, pēc iespējas novēršot to, ka valsts iestādes un amatpersonas varētu tām piešķirto rīcības brīvību praksē izmantot patvaļīgi. Konkrētajā gadījumā apstrīdētajās normās bija ietverta prezumpcija, ka personai nav tiesību iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem. Šāda prezumpcija var būtiski ietekmēt to, kā tiek vērtēta un piešķirta atļauja iepazīties ar lietas materiāliem. Ja likumā ir atzītas personas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kuras konkrētos likumā noteiktos gadījumos var tikt ierobežotas, tad šādu ierobežojumu noteikšanā parasti ir jāievēro augstāki standarti attiecībā uz to pamatotību un samērīgumu. Turklāt konkrētās tiesības personai ir saskaņā ar likumu, nevis tādēļ, ka tās piešķirtu noteikta valsts amatpersona. Apstrīdētās normas šķietami bija piemērojamas arī gadījumos, kad krimināllietā ir pieņemts galīgais lēmums par procesa izbeigšanu. Šādos gadījumos acīmredzami nav loģiska pamata ierobežot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiālu pieejamību. Tādēļ apstrīdēto normu nepieciešamība šajā daļā būtu īpaši jāpamato, ņemot vērā to, ka kriminālprocesa mērķu sasniegšana lietā, kas jau ir izbeigta, vairs nevar tikt apdraudēta. Apstrīdētajās normās noteiktie mērķi, kuru dēļ tiesības iepazīties ar lietas materiāliem varētu tikt ierobežotas, tostarp un it īpaši sabiedrības intereses, bija definēti tik plaši, ka procesa virzītāja un tiesas rīcības brīvība faktiski bija neierobežota. Likumdevējs apstrīdētajās normās bija noteicis ierobežotas pieejamības informācijas statusu visiem procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, tādējādi prezumējot, ka attiecībā uz šā procesa dalībniekiem pastāv risks negatīvi ietekmēt izmeklēšanu. Šāda prezumpcija nav balstīta uz konkrētu individuālu izvērtējumu un nevar kalpot par pamatojumu tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem ierobežošanai procesā, kurā tiek izlemts jautājums par personas tiesībām uz īpašumu. Ja apstrīdētās normas tiktu piemērotas saprātīgi, atbilstoši Satversmes 92. pantam, tajās ietvertais pārsūdzēšanas mehānisms būtu varējis novērst nepamatotu personas pamattiesību ierobežojumu. Taču vispārējs liegums iepazīties ar lietas materiāliem, kas balstīts automātiskā prezumpcijā, ka ar mantu saistītā persona var negatīvi ietekmēt kriminālprocesa sekmīgu norisi, nav atzīstams par loģisku un pamatotu, īpaši ņemot vērā to, ka procesu par noziedzīgi iegūtu mantu var uzsākt dažādās kriminālprocesa stadijās.