14. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes doktorants Mg. iur. Andrejs Ņikiforovs - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu mērķis nav konfiscēt noziedzīgi iegūto mantu valsts labā pēc iespējas īsākā termiņā, bet gan atjaunot cietušajai personai pretlikumīgi atņemtās vai ierobežotās īpašuma tiesības. Tas izskaidro nepieciešamību izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt attiecīgu procesu, noteikt īsākus procesuālos termiņus un ierobežot pieeju lietas materiāliem. Taču neviens no minētajiem apsvērumiem nav absolūts. Ņemot vērā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu noteikto pierādījumu novērtēšanas kārtību, nav pieļaujams tas, ka procesa virzītājam būtu procesuālas priekšrocības pretstatā ar mantu saistītajai personai. Ja procesa virzītājs ierobežo pieeju svarīgiem pierādījumiem, kuri var ietekmēt mantas izcelsmes apstākļu noskaidrošanu, tad objektīvi netiek nodrošināts sacīkstes princips. Pirmās instances tiesas lēmums par noziedzīgi iegūtu mantu ir pārsūdzams apelācijas instances tiesā. Tomēr šāda sūdzība nevarēja būt pilnvērtīga, jo iesniedzēja argumentācija bija balstīta vienīgi uz viņam zināmiem apstākļiem, turpretī viņam nezināmi varēja būt tādi apstākļi, kas ietekmējuši pirmās instances tiesas nolēmumu, ar kuru manta tika atzīta par noziedzīgi iegūtu. Ja personai bija uzlikts par pienākumu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi, tad nedrīkstēja ierobežot šīs personas tiesības aizsargāt savu īpašumu ar jebkādiem līdzekļiem un bija jābūt nodrošinātai iespējai pārbaudīt tādu pierādījumu ticamību, kuri var apdraudēt īpašuma tiesību saglabāšanu. Krimināltiesību jomā tiesiskajai noteiktībai un personu tiesību aizsardzībai ir īpaša nozīme. Lai pārliecinātos par mantas noziedzīgo izcelsmi, ir jāpārliecinās par to, vai ir konstatēts kriminālatbildības iestāšanās pamats. Tāpēc arī gadījumā, ja personas rīcībā ir noziedzīgi iegūta manta, bet šī persona nav nozieguma izdarītāja un, pieņemot mantu, nav bijusi informēta par tās saistību ar noziegumu, būtu pamatoti secināt, ka procesa virzītāja rīcībā netrūkst pierādījumu, kas apliecinātu konkrētās mantas saistību ar noskaidroto noziegumu. Šādiem pierādījumiem vajadzētu būt saistītiem vienīgi ar mantu, nevis ar personas - nozieguma izdarītājas - vainu, un šādiem pierādījumiem vajadzētu būt pieejamiem ar mantu saistītajai personai tādā apmērā, kas izslēdz jebkādu iespēju nepamatoti ierobežot personas tiesības aizsargāt savu īpašumu.