19. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." 19.1. Apstrīdētās normas ir daļa no Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskā regulējuma. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz personām, kas saistītas ar šo mantu, ir attiecināmas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 10. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajās ietilpst arī pušu līdzvērtīgu iespēju princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 15. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas puses, paredz visiem tā dalībniekiem iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādam no dalībniekiem piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir tiesībām saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.1. punktu un 2022. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑42-01 12.1. punktu). Procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par lietu" (process in rem) (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021‑18‑01 26.1. punktu). Šāds process ir vērsts uz mantisko jautājumu kriminālprocesā savlaicīgu un efektīvu atrisināšanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 16.2. punktu). Arī tiesu praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi, kuru dēļ šo mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā Nr. 11816005518). Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina. 19.2. Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jau ir atzinusi: tā kā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likumā minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, šādā procesā pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 10. punktu). Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz personām, kas saistītas ar mantu, ir attiecināms Konvencijas 6. pants tā darbības civiltiesiskajā aspektā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir "taisnīgas tiesas procesa neatņemams elements" (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95/11, 60. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips attiecībā uz pušu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem ir samērojams ar citām tiesvedības procesā pastāvošām būtiskām tiesībām un interesēm, piemēram, valsts drošības interesēm vai nepieciešamību aizsargāt lieciniekus, tomēr personas tiesību ierobežojumiem jābūt līdzsvarotiem ar pietiekamām procesuālajām garantijām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. The Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 148., 149. un 161. punktu). 19.3. Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Latvija ir atzinusi tās tiesiskās sistēmas atvērtību Eiropas Savienības tiesībām un Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.2. punktu). Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu vērtējama kopsakarā ar Hartas 47. pantu, Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1. un 8. punktu, kā arī Pamatlēmuma 2005/212/TI 4. pantu. Hartas 51. pants noteic, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Eiropas Savienības tiesību aktus. Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē nozīmē to, ka ir jāpastāv savstarpējai saiknei starp Eiropas Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu. Ir nepieciešams pārbaudīt citstarp to, vai attiecīgajā jomā pastāv kāds speciāls Eiropas Savienības tiesību regulējums vai tāds regulējums, kas šo jomu var ietekmēt (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 5. maija sprieduma lietā C‑83/20 "BPC Lux 2 and Others v. Banco de Portugal and Others" 27. punktu un 2020. gada 22. janvāra sprieduma lietā C‑177/18 "Almudena Baldonedo Martín v. Ayuntamiento de Madrid" 59. punktu). Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Direktīvas 2014/42/ES un Pamatlēmuma 2005/212/TI piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds bija ietverts apstrīdētajās normās (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 4. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑767/22, C-49/23 un C-161/23 "1Dream u.c." 80. un 89. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav piemērojams Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1. un 8. punkts, kā arī Pamatlēmuma 2005/212/TI 4. pants. Tomēr jāņem vērā, ka Eiropas Savienībā ir spēkā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Šīs regulas 2. panta 2. punkts noteic, ka konfiskācijas rīkojums ir galīgais sods vai tiesas noteikts ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu saistīts pasākums, kas paredz fiziskās vai juridiskās personas īpašuma galīgu atsavināšanu. Savukārt atbilstoši regulas 13. apsvērumam regulu piemēro visiem iesaldēšanas rīkojumiem un visiem konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu krimināllietās. Šis jēdziens aptver visu veidu iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, kas izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, - ne tikai rīkojumus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES. Tas aptver arī citu veidu rīkojumus, kuri izdoti bez galīgā notiesājošā sprieduma, izņemot tādus rīkojumus, kuri izdoti saistībā ar procesiem civillietās vai administratīvajās lietās. Minētās regulas 18. apsvērumā paskaidrots, ka Hartā nostiprinātās procesuālās garantijas būtu jāpiemēro visiem procesiem, uz kuriem attiecas regula. Jo īpaši būtiskās kriminālprocesuālās garantijas, kas nostiprinātas Hartā, būtu jāpiemēro arī tiem procesiem krimināllietās, kuri nav kriminālprocesi, bet uz kuriem attiecas šī regula. Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā Hartas 47. pants, kurā ietvertas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir uzskatāma par vispārēju Eiropas Savienības tiesību principu, kas balstīts dalībvalstu kopīgās konstitucionālajās tradīcijās (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.2.1. punktu un 2023.gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-05-01 11.2. punktu). Turklāt jāievēro, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu un Hartas 52. panta 3. punktu pamattiesības, kas garantētas Konvencijā un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir uzskatāmas par Eiropas Savienības vispārējiem tiesību principiem un Hartā ietverto Konvencijā garantētajām tiesībām atbilstošo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā Konvencijā noteiktajām tiesībām. 19.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tās paredzēja iespēju liegt piekļuvi lietas materiāliem, uz kuriem pamatoti procesa virzītāja pieņēmumi par mantas noziedzīgo izcelsmi. Izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību esot bijis iespējams nodrošināt, arī, piemēram, izsniedzot visus lietas materiālus, bet iepriekš tos anonimizējot un brīdinot personu par kriminālatbildību par ziņu izpaušanu vai piemērojot personai procesuālās sankcijas, ja tā traucē kriminālprocesa norisi. Savukārt Saeima norāda, ka procesa virzītājam savs lēmums par lūgumu iepazīties ar lietas materiāliem bija jāpamato, samērojot lietā iesaistīto personu intereses ar konkrētā kriminālprocesa interesēm un tā sekmīgu virzību. Apstrīdētajās normās noteiktais regulējums bijis pietiekami elastīgs, lai ikvienā gadījumā būtu iespējams salāgot abas šīs intereses. Likumdevējs nodrošinājis arī tiesas kontroli pār to, vai ar procesa virzītāja lēmumu par lūgumu iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem ir panākts taisnīgs līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu un nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka tās kompetencē neietilpst tiesību normu piemērošanas, kā arī tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa neveic apstrīdēto normu piemērošanas tiesiskuma kontroli attiecībā uz katru Pieteikuma iesniedzēju konkrētā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ietvaros. 19.5. Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa piemērošanu attiecīgā tiesvedības procesa raksturam atbilstošā veidā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāpiemēro, to konkrētajā situācijā un apstākļos izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām. Atbilstoši procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam procesuālās tiesības ar mantu saistītajai personai ir nodrošināmas tādā veidā, kas ļauj sasniegt kriminālprocesa mērķi, bet neatņem šīs tiesības pēc būtības. Lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nodrošināma arī izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība. Tas nepieciešams, lai neapdraudētu kriminālprocesa norisi un nodrošinātu citām personām iespēju efektīvi īstenot savas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.2. punktu). Tādējādi atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību. Tātad, lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa izskatāmajā lietā pārbaudīs, vai šīs normas nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību.