9. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Latvijas Zvērinātu advokātu padome vērš uzmanību uz Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1. punktu, kas noteic, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu. Apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību, tomēr tās nav pietiekami skaidri formulētas. Proti, apstrīdētajās normās ietvertais regulējums nav bijis visaptveroši pārdomāts, jo nebija skaidri noteikti kritēriji, kas procesa virzītājam jāņem vērā, lemjot par atļauju iepazīties ar lietas materiāliem. Apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība, nodrošinot efektīvu kriminālprocesa norisi un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šo leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr šos mērķus tādā pašā kvalitātē varēja sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, izsniedzot ar mantu saistītajai personai visus procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiālus, pirms tam, ja nepieciešams, anonimizējot liecinieku personas datus un brīdinot personu par ziņu neizpaušanu. Latvijas Zvērinātu advokātu padome pievienojas Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma, nav lielāks par personai nodarīto kaitējumu. Konkrētajā gadījumā aizsargājamās sabiedrības intereses ir salīdzinoši abstraktas un personu tiesību ierobežojumam nav tiešas ietekmes uz apstrīdēto normu mērķu sasniegšanu. Primāri visas sabiedrības interesēs ir objektīvs un taisnīgs tiesas process par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt lietas materiālu neatklāšana jau pati par sevi negatīvi ietekmē procesa kvalitāti un rada pamatotas šaubas par tā taisnīgu norisi. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tika pieļauta iespēja pieņemt lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, pamatojoties uz tādiem pierādījumiem, kas ar mantu saistītajai personai nav pieejami.