12. Article

Satversmes 92. pants nosaka personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesas judikatūrā šīs tiesības konkretizētas kā valsts pienākums nodrošināt lietu izskatīšanu tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, līdz ar to šādā procesā pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-01-01 19.1. punktu). Turklāt Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietilpst pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, un tas nodrošināms arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.1. punktu). Atbilstoši pušu līdzvērtīgu iespēju principam lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus, un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 20.1. punktu). Pušu līdzvērtīgu iespēju princips procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas puses, paredz visiem procesa dalībniekiem iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādam no dalībniekiem piešķirt būtiskas priekšrocības. Satversmes 92. pants neprasa, lai valsts garantētu lietas dalībniekiem neierobežotas tiesības iesniegt pierādījumus jebkurā tiesvedības posmā pēc to vēlēšanās. Valsts var noteikt ierobežojumus pierādījumu iesniegšanai tiesā, taču šādiem ierobežojumiem jābūt samērīgiem un pamatotiem, lai novērstu procesuālo tiesību ļaunprātīgas izmantošanas iespējas un saglabātu procesu efektivitāti. No tā izriet, ka jābūt nodrošinātam līdzsvaram starp personas tiesībām iesniegt pierādījumus un procesa efektivitāti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu ir pieļaujami tikai tādi pasākumi, kas ierobežo lietas dalībnieka tiesības, bet ne pašu šo tiesību būtību. Iespējamie šķēršļi, kas kādai no pusēm rodas tās tiesību ierobežošanas rezultātā, ir pietiekamā mērā jālīdzsvaro ar tiesas veiktajām procesuālajām darbībām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Fitt v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 29777/96, 45. punktu). Tātad, ierobežojot lietas dalībnieku tiesības iesniegt pierādījumus apgabaltiesā, ir jālīdzsvaro pušu līdzvērtīgu iespēju principa nodrošināšana un efektīva, savlaicīga procesa par noziedzīgi iegūtu mantu norise. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir jāvērtē ne tikai atsevišķās procesa stadijās, bet visā tiesas procesā kopumā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. the Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 151. punktu). Pieteikuma iesniedzējas AS "ASG Resolution Capital" ieskatā, apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu vērtējama kopsakarā ar Hartas 47. pantu, Direktīvu 2014/42/ES un Pamatlēmumu 2005/212/TI. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētais regulējums nevar būt spēkā, jo tas esot pretrunā gan ar minētajiem tiesību aktiem, gan ar Konvenciju. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Direktīvas 2014/42/ES un Pamatlēmuma 2005/212/TI piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts tiesiskais regulējums, kādu paredz Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmajā daļā ietvertais process par noziedzīgi iegūtu mantu. Uz minēto regulējumu attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (turpmāk - Regula) un Hartas 47. pants (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-01-01 19.3. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav piemērojama Direktīva 2014/42/ES un Pamatlēmums 2005/212/TI, bet gan Regula un Hartas 47. pants. Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertā kārtība, kādā tika nodrošinātas aizskartā mantas īpašnieka tiesības iesniegt pierādījumus, nodrošināja šai personai atbilstošas procesuālās tiesības mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanai visā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.