3. Article

Pieteikumu iesniedzēji - ārvalsts komersants "KASPIANLAB LP" un AS "ASG Resolution Capital" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtās daļas vārdi "rajona (pilsētas) tiesai" neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pieteikuma iesniedzējs "KASPIANLAB LP" papildus norāda, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu, kuros apelācijas instances tiesvedība šīs normas spēkā stāšanās dienā jau bija uzsākta, nav atbilstoša no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apgabaltiesa uz apstrīdētās normas pamata atteicās no Pieteikumu iesniedzējiem pieņemt pierādījumus, kurus tie vēlējās iesniegt. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam, jo tā nesamērīgi ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, neļaujot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu gaitā, kamēr lieta vēl tiek skatīta tiesā pēc būtības, iesniegt pierādījumus, kas varētu būtiski ietekmēt kriminālprocesa iznākumu. Pieteikuma iesniedzēja AS "ASG Resolution Capital" papildus norāda, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sacīkstes principu. Pieteikuma iesniedzējam kā aizskartajam mantas īpašniekam ir jāpierāda mantas izcelsmes likumība, savukārt procesa virzītājam ir pienākums pierādīt, ka mantas izcelsme, "visticamāk", ir noziedzīga. Tādējādi lielāks pierādīšanas slogs ir uzlikts tieši Pieteikuma iesniedzējam. Savukārt apstrīdētā norma, aizliedzot iesniegt pierādījumus gan Pieteikuma iesniedzējam, gan procesa virzītājam, pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Pieteikuma iesniedzējs "KASPIANLAB LP" norāda, ka tam pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās bija tiesiska paļāvība uz to, ka pierādījumus varēs iesniegt arī apgabaltiesā. Taču likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav paredzējis pārejas periodu attiecībā uz tādām tiesvedībām, kurās vēl pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās lieta nodota apgabaltiesai. Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir pārkāpusi labas likumdošanas principu, jo nav izvērtējusi tās atbilstību nedz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta 1. punktā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, nedz arī Eiropas Savienības tiesībām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk - Harta), Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvai 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk - Direktīva 2014/42/ES) un Eiropas Savienības Padomes pamatlēmumam 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (turpmāk - Pamatlēmums 2005/212/TI). Likumdevējs nav apzinājis situācijas, kad jauni fakti vai pierādījumi ir kļuvuši zināmi jau pēc lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā, piemēram, kad pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas ir pieņemts vai kļuvis zināms lēmums par ārvalstī uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, kas ietekmē procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi. Ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, no vienas puses, nosakot tādu regulējumu, ka visi pierādījumi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesniedzami rajona (pilsētas) tiesā, bet, no otras puses, paredzot iespēju pierādījumus iesniegt apgabaltiesā, ja tam ir objektīvi iemesli un saprātīgs pamatojums.