8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam. Latvijas kriminālprocesa tiesības neparedz tādu procesuālā taisnīguma kritēriju kā vienu un to pašu pierādījumu vērtēšanu dažāda līmeņa tiesās pēc būtības. Taisnīga un objektīva lietas izskatīšana netiek nodrošināta situācijās, kad uz procesā iesaistītajām personām attiecas ierobežojums, kas liedz tām pamatot rajona (pilsētas) tiesas nolēmuma nepareizību ar pierādījumiem. Pēc Latvijas Zvērinātu advokātu padomes ieskata, Kriminālprocesa likuma 631. panta pirmajā daļā minētā sūdzība pēc savas procesuālās nozīmes un būtības līdzinās apelācijas sūdzībai Kriminālprocesa likuma 549. panta izpratnē. Piemēram, Kriminālprocesa likuma 551. panta pirmās daļas 4. punkts prasa norādīt pierādījumus, kuri apgabaltiesai ir jāpārbauda. Savukārt šā panta 5. punkts prasa norādīt, vai tiek pieteikti pierādījumi, kādi pierādījumi, par kādiem apstākļiem un kādēļ šie pierādījumi nebija iesniegti vai pārbaudīti rajona (pilsētas) tiesā. Tādēļ apelācijas sūdzības saturs pēc vispārējās kriminālprocesa kārtības būtu analoģiski piemērojams apelācijas sūdzībai par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa 59. nodaļas izpratnē. Apstrīdētās normas dēļ lietas dalībnieki, tostarp aizskartais mantas īpašnieks, pēc to procesuālo tiesību apjoma atrodas būtiski nevienlīdzīgā stāvoklī salīdzinājumā ar personām, kuras piedalās vispārējās kārtības kriminālprocesā. Tas attiecas uz tādiem aspektiem kā pieteikumu iesniegšana un piedalīšanās ar mantu un tās izcelsmi saistīto pierādījumu pārbaudē, turklāt procesa veids un attiecīgi personas tiesību apjoms ir procesa virzītāja izvēle, kas nav atkarīga no aizskartā mantas īpašnieka gribas. Apstrīdētā norma citstarp paredz procesā iesaistītās personas tiesības iesniegt pat tādus rakstveida paskaidrojumus, kas var ietvert pilnīgi jaunus argumentus. Savukārt lūgumu pieteikšanas tiesību mērķis ir tādu jaunu ziņu iegūšana, kurām ir nozīme lietā, taču apstrīdētā norma pēc būtības neparedz lūgumu pieteikšanu attiecībā uz pierādījumiem. Turklāt nav pamatots tas, kādēļ persona nav tiesīga jaunu argumentu pamatošanas nolūkā lūgt, lai tiesa ļauj tai pievienot lietas materiāliem pierādījumus. Tādējādi pierādījumu iesniegšanas lieguma dēļ paskaidrojumu un lūgumu iesniegšanas tiesības ir kļuvušas neefektīvas un deklaratīvas. Pieņēmums par mantas noziedzīgo izcelsmi visbiežāk tiek izteikts procesa virzītāja lēmumā par procesa uzsākšanu un tā nodošanu tiesai. Līdz šā lēmuma pieņemšanai aizskartajam mantas īpašniekam tiek izsniegts lēmums par aresta uzlikšanu viņa mantai, taču tas satur tikai vispārīgu, ar konkrētiem pierādījumiem neapstiprinātu pieņēmumu par mantas, iespējams, noziedzīgu izcelsmi, un šo pieņēmumu atspēkot aizskartajam mantas īpašniekam ir gandrīz vai neiespējami. Tātad pirmstiesas kriminālprocesa stadijā aizskartajam mantas īpašniekam netiek nodrošināta efektīva iespēja iesniegt mantas legālo izcelsmi apstiprinošus pierādījumus atbilstošā apjomā un kvalitātē, proti, šāda iespēja tiek nodrošināta tikai iztiesāšanas procesā rajona (pilsētas) tiesā, jo tieši šajā stadijā procesa dalībniekiem kļūst pieejami lietas materiāli un zināmi procesa virzītāja argumenti. Turklāt pierādījumu sagatavošanas process var prasīt diezgan ilgu laiku, sevišķi gadījumos, kad pierādījumi ir apjomīgi vai darījumiem ir pārrobežu raksturs. Tādējādi tas, ka personai ir tiesības pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, bet nav tiesību sūdzības motīvus pamatot ar pierādījumiem, nav taisnīgi. Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 6. punkts nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt konfiskācijas rīkojuma efektīvu pārsūdzēšanu tiesā. No tā izriet, ka prasība pēc efektīvas pārsūdzēšanas nodrošināšanas attiecas arī uz tiesvedību augstāka līmeņa tiesā. Visbeidzot, sevišķo procesa veidu leģitīmie mērķi Latvijas kriminālprocesā ir citādi nekā Direktīvā 2014/42/ES noteiktie, tātad arī apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu pamatot ar šīs direktīvas prasībām.