13. Article

Pieaicinātā persona - Mg. oec. Sabīne Vuškāne - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, atšķirībā no kredītiestādēm, savā darbībā izmanto nevis klientu vai noguldītāju naudu, bet gan finanšu tirgū, kā arī no kredītiestādēm aizņemtus līdzekļus. Pieaugot EURIBOR likmei, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pieaug finansējuma izmaksas, kas ietekmē iespējamo peļņu. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārsvarā pakalpojuma cenu nosaka kā fiksētu procentu maksājumu, kas aizdevuma laikā nemainās. Tāpat uz patērētāju kreditētājiem attiecas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktie pakalpojuma cenas ierobežojumi. Turklāt būtiski atšķiras arī kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvāto produktu un pakalpojumu klāsts. Tādējādi kredītiestāžu darbība pēc būtības nav salīdzināma ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju saimniecisko darbību. Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt taisnīgāku augsto procentu likmju nastas sadalījumu starp sabiedrību un finanšu sektoru, kā arī nodrošināt fiskālo funkciju, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami. Tomēr nav rodams pamatojums tam, ka ar apstrīdētajām normām var sasniegt likumdevēja izvirzīto leģitīmo mērķi. Tāpat likumdevējs nav vērtējis, vai nepastāv personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, turklāt nav pietiekami pamatots, kādu labumu sabiedrība gūst no tā, ka pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir noteikta vienāda attieksme. Tāpat Mg. oec. Sabīne Vuškāne norāda, ka kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem noteiktā prasība veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu pati par sevi nav pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, ja vien nodokļu politika ir veidota, ievērojot labas pārvaldības principus. Tomēr ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesību uz īpašumu ierobežojuma nepieciešamību likumdevējs nav pietiekami pamatojis.