21. Article

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu). Ievērojot likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu jomā, Satversmes tiesa var pārvērtēt izvēlētā alternatīvā risinājuma pamatotību vienīgi izņēmuma gadījumos: ja likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam nav saprātīga, ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatota izskaidrojuma vai ja likumdevējs vispār nav apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas, kur tas nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). 21.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka pastāv citi, to pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem var tikt sasniegts pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. Proti, apstrīdētās normas varētu neattiecināt uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar fiksēto likmi. Kā alternatīvs līdzeklis tiek piedāvāts arī tāds risinājums, ka nodokļa piemaksu varētu attiecināt tikai uz kredītiestādēm atsevišķa terminēta jauna nodokļa maksājuma (virspeļņas nodokļa) veidā vai arī noteikt tām paaugstinātas uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Gadījumos, kad likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis ieviest konkrētu nodokli vai mainīt tā administrēšanas kārtību, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šā nodokļa neesību (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Šāda alternatīva neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. 21.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa būtu piemērojama tikai tajos gadījumos, kad konstatējams konkrēts peļņas pieaugums, vai sākot ar konkrētu peļņas kritēriju sasniegšanu. Kā alternatīva tiek ieteikta uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas bāzes detalizēta regulēšana pēc noteiktiem kritērijiem, piemēram, ņemot vērā tikai peļņu no patērētāju kreditēšanas un izslēdzot peļņu no preču mazumtirdzniecības vai arī nosakot piemaksu tikai attiecībā uz virspeļņu. Turklāt būtu iespējams noteikt, ka piemaksas bāze tiek samazināta par pirmstaksācijas gadā samaksāto nodokli no peļņas sadales dividendēs vai peļņas. Tāpat nodokļa piemaksas apmērs būtu jāsamazina par finansēšanas bāzes likmju procentu izmaksām. Savukārt Saeima uzskata, ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts par saudzējošāku līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina noteiktība nodokļu administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība, un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī sabiedrībai kopumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 19. punktu). Nosakot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem atšķirīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes aprēķināšanas kārtību, piemēram, nosakot, ka to maksā no konkrētas peļņas daļas vai ka tajā ņem vērā tikai noteiktu peļņas daļu, tiktu apgrūtināta nodokļa piemaksas aprēķināšana, palielinātas tās administrēšanas izmaksas un mazināta piemaksas efektivitāte. Tādējādi tiktu radīts papildu administratīvais slogs gan nodokļu uzraudzības institūcijai tiesību normu administrēšanā un skaidrošanā, gan arī nodokļu maksātājiem uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanā. Ja likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam ir saprātīgs, ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatots izskaidrojums un likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas, tad Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka likumdevējam jāizvēlas citāda nodokļa likme, cits nodokļa aprēķināšanas princips vai nodokļa aprēķināšanas formulā jāiekļauj citi elementi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu, 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Kā jau iepriekš tika secināts, uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir pastāvīgs tiesiskais risinājums, kam nav tiešas sasaistes ar EURIBOR likmes svārstību rezultātā gūto virspeļņu. Likumdevēja izraudzītais uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas princips ir pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, citstarp secinājumiem, kas izdarīti, pārskatot 2018. gadā ieviestās nodokļu reformas rezultātus. Līdz ar to nav citu, saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.