22. Article

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106 22. punktu). Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju tiesības uz īpašumu, no vienas puses, un apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa aptvertās sabiedrības labklājības intereses, no otras puses. 22.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdētajām normām tiek radīti priekšnoteikumi tam, lai patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārskatītu savas darbības stratēģiju un apsvērtu iespēju iziet no Latvijas tirgus, likvidējot vietējos uzņēmumus un pārorientējoties uz kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu citās valstīs. Tas ne tikai novestu pie darba vietu zuduma, bet arī kopumā samazinātu valsts budžeta ieņēmumus no patērētāju kreditēšanas nozares un atstātu negatīvu ietekmi uz fiskālo telpu. Satversmes tiesa ņem vērā to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai ir fiskāla funkcija un apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā. Ar sabiedrības gūto labumu ir saprotami valsts budžeta ieņēmumi un tajā pieejamo līdzekļu izlietošana valsts funkciju izpildei, tādējādi nodrošinot sabiedrības labklājības aizsardzību. Vērtējot to, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums, kas izriet no nodokļa maksāšanas pienākuma, ir samērīgs, jāņem vērā arī tas, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais nodokļa piemaksas pienākums pēc savas būtības nav nedz jauns nodoklis, nedz ar šo nodokli saistīts papildu maksājums. Šis tiesību ierobežojums paredz, ka konkrēta nodokļa maksātāju grupa regulāri maksā uzņēmumu ienākuma nodokli. Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem 2024. gada pirmajā pusē Latvijā bija spēkā 37 speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Šis attiecīgo pakalpojumu sniedzēju skaits nav mainījies kopš 2023. gada. Kreditēšanas pakalpojumus patērētājiem vismaz vienā no kreditēšanas veidiem 2024. gada pirmajā pusē sniedza 36 kapitālsabiedrības - par vienu vairāk nekā iepriekšējā pusgadā. Tātad patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju skaits Latvijā ir stabils. Turklāt 2024. gada pirmajā pusē konstatēts liels jaunu aizdevumu izsniegšanas gadījumu skaits gan mēnešu griezumā, gan visā pusgadā. Mazākā kopējā izsniegto aizdevumu summa bija janvārī - 59,45 miljoni euro, savukārt gan aprīlī, gan maijā tika pārsniegta 70 miljonu euro atzīme. Kopumā licencētie patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji 2024. gada pirmajā pusē ar patērētājiem noslēdza 528 tūkstošus jaunu darījumu un no jauna izsniedza kredītus 392,48 miljonu euro apmērā, kas skaita ziņā ir par 11,89 procentiem vairāk nekā 2023. gada pirmajā pusē, bet izsniegto kredītu kopējais apmērs bija par 9,46 procentiem lielāks nekā 2023. gada pirmajā pusē. Savukārt kopējais patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju kredītportfeļa apjoms 2024. gada 30. jūnijā bija viens miljards 139,49 miljoni euro, kas ir par 7,48 procentiem vairāk nekā 2023. gada 31. decembrī, par 13,29 procentiem vairāk nekā pirms gada un ir jauns visu laiku labākais rādītājs (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskatu par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2024. gada pirmajā pusgadā. Pieejams: ptac.gov.lv/lv). Minētie dati apliecina, ka arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji ir sekmīgi darbojušies attiecīgajā tirgus segmentā. Tādējādi nav gūstams apstiprinājums Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji izies no Latvijas tirgus. Turklāt šajā ziņā jāņem vērā arī Saeimas norādītais, ka līdz apstrīdēto normu pieņemšanai Eiropā tikai Igaunijā un Latvijā uzņēmumu ienākuma nodokli aprēķināja nevis no gūtās, bet no sadalītās peļņas. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem arī tad, ja tie sniegtu pārrobežu pakalpojumus, būtu jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā un būtu jāmaksā ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa. 22.2. Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam, citstarp jāapsver arī tas, vai piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto normu piemērošana negatīvi ietekmēs to akcionārus, jo dividendes būšot jāmaksā mazākā apmērā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajās normās noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu tām vajagot finansēt no aizņemtā kapitāla, uzņemoties arī šīs piemaksas finansēšanas procentu izmaksas. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētajās normās noteiktā kārtība radot tādu situāciju, ka subjekti nevar izpildīt ar šīm normām noteiktās prasības. Nodokļa likuma 4.1 panta normas nodokļa maksātājam neparedz obligātu pienākumu lemt par peļņas sadali dividendēs. Lēmums par peļņas sadali ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos balstīta izvēle, nevis juridisks pienākums. Ņemot vērā to, ka lēmumu par peļņas sadali dividendēs pieņem kapitālsabiedrības dalībnieki, ievērojot Komerclikuma normas, tiem ir svarīgi vērtēt arī šāda lēmuma ietekmi uz kapitālsabiedrības turpmāko naudas plūsmu un likviditātes rādītājiem. Turklāt iepriekš samaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa neierobežotu laika periodu tiek ņemta vērā, aprēķinot par peļņas sadali dividendēs maksājamo nodokli (sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļu). Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un likviditātes rādītājus līdzīgi kā jebkura cita uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas paredz ikgadēju nodokļa maksājumu, tai skaitā sistēma, kas Latvijā bija spēkā līdz 2017. gada 31. decembrim. Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma pēc sava rakstura nav konfiscējoša. 22.3. Pieteikumu iesniedzējas norādījušas, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai nav avansa rakstura, tāpēc, ieskaitot iepriekšējo uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu tad, kad tiek sadalīta peļņa, nākamajā gadā maksājamais uzņēmumu ienākuma nodoklis palielinoties. Saeima vērš uzmanību uz to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa atšķirībā no avansa maksājuma ir galīgs maksājums un netiek atgriezta pēc taksācijas gada beigām. Savukārt avansa maksājumi atšķirībā no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas, kura tiek uzrādīta peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās, ir uzskatāmi par naudas plūsmu. Tāpēc apstrīdētajās normās regulētais nodokļa maksājums mērķtiecīgi tika paredzēts piemaksas formā, nevis kā nodokļa avanss. Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs vairākkārt tika apspriests tas, vai apstrīdētajās normās noteiktais maksājums ir uzskatāms par avansu. Finanšu ministrija norādīja, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa netiek paredzēta kā avanss saistībā ar izmaiņām Eiropas Savienības normatīvajos aktos. Proti, atbilstoši Padomes 2022. gada 14. decembra direktīvai (ES) 2022/2523 par globāla minimāla nodokļu līmeņa nodrošināšanu starptautisku uzņēmumu grupām un lielām vietējām grupām Savienībā avanss ir jāiekļauj nākamā gada nodokļu aprēķinā, bet piemaksu var iekļaut jau esošajā, jo tas ir galīgs maksājums (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada 8. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39 un 2023. gada 29. novembra sēdes audioierakstu no 00:26:50. Pieejami: saeima.lv). Arī aprēķinātās ārkārtas dividendes un par tām samaksāto uzņēmumu ienākuma nodokli iekļauj peļņas vai zaudējumu aprēķinā un attiecīgi samazina nākamā taksācijas gada uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas apmēru. Līdz ar to nav pamata par minētajām summām vēlreiz samazināt ar nodokļa piemaksu apliekamo bāzi, jo tad rastos ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamās bāzes samazinājums divkāršā apmērā (sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 1. punkta "a" apakšpunktu). Tādējādi nav rodams apstiprinājums Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas apmērs nākamajā gadā var palielināties. 22.4. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka situācijā, kad tiek noteikts uzņēmumu ienākuma nodoklis gan par gūto peļņu, gan par atlikumu virs šīs peļņas, par kuru samaksāts nodoklis, veidojas dubultais nodoklis. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa tiek piemērota tai peļņas daļai, kas netiek sadalīta, bet, tiklīdz tiek veikta šīs peļņas sadale, jau samaksātā nodokļa piemaksa tiek ņemta vērā, aprēķinot uzņēmumu ienākuma nodokli par šo sadalāmo peļņas daļu. Tādējādi ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliktā sadalītā peļņa vairs neietilpst ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamajā bāzē. Taksācijas gadā veiktie izdevumi un par tiem aprēķinātais uzņēmumu ienākuma nodoklis, uz kuru neattiecas Nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā regulētais uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas ieskaits, ir uzrādīti peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās, kas savukārt samazina bāzi, par kuru tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa. Arī Finanšu ministrija uzsver, ka peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās tiek ietvertas tādas summas, kas samaksātas atbilstoši Nodokļa likuma 10. pantā noteiktajam, ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi un par tiem samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī ārkārtas dividendes un par tām samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Par minētajiem maksājumiem tiek samazināta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamā bāze, balstoties uz to, ka šie maksājumi samazinājuši peļņas apmēru peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Uzņēmuma finanšu gada pārskata saturu regulē Grāmatvedības likums, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums un citi grāmatvedību un gada pārskatus reglamentējoši normatīvie akti (sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 13. panta pirmo daļu). Saimniecisko darījumu un finanšu pārskata posteņu novērtēšanas un atzīšanas principi un izmantotās metodes ir saistītas ar uzņēmuma īstenoto grāmatvedības politiku (sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 1. panta pirmās daļas 8. punktu). Tomēr nav pamata par taksācijas gadu aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu iekļaut pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada pārskatā. Pretējā gadījumā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķins un tajā noteiktā piemaksas summa tiktu aprēķināta nekorekti (sk. Finanšu ministrijas 2024. gada 16. februāra vēstuli Nr. 4.1-6/4/487 Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijai). Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neveido dubultu nodokļa maksāšanas režīmu un neparedz palielinošu uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas korekciju. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iespējamu nodokļa palielinājumu un dubultā nodokļa veidošanos uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas piemērošanas rezultātā ir balstīti uz atšķirīgu izpratni par finanšu gada pārskata posteņu atzīšanu un novērtēšanu grāmatvedības politikā. Ar Nodokļa likumu netiek regulēti finanšu gada pārskata uzskaites principi, bet tiek regulēta ar uzņēmumu ienākuma nodokli un tā piemaksu apliekamā bāze un likmes. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju argumenti par nesamērīgo slogu, kas pamatoti ar grāmatvedības uzskaites datu novērtēšanas metodēm, neattiecas uz apstrīdēto normu satversmības novērtējumu. 22.5. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdētajām normām ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neparedz nesamērīgu slogu apstrīdēto normu adresātiem un nav pamata šo sistēmu atzīt par konfiscējošu. Apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā un izmantošanu visas sabiedrības labklājības aizsardzībai. Tas nozīmē, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumu. Līdz ar to ar apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.