28. Article

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai šādai vienādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, vienādajai attieksmei pret tādiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi, un tādiem, kuri aizdevumus izsniedz ar mainīgu likmi, nav leģitīma mērķa. Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai vienādajai attieksmei ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Ņemot vērā netipisko likvīdo līdzekļu pārpalikumu kredītiestādēs un kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, Finanšu ministrija, lai nodrošinātu regulārus uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus valsts budžetā, izstrādāja alternatīvu uzņēmumu ienākuma nodokļa administrēšanas risinājumu. Balstoties uz Nodokļu koordinēšanas grupas veikto datu analīzi, tika piedāvāts tāds risinājums, lai finanšu sektora regulējums visās Baltijas valstīs būtu līdzīgs (sk. Ministru kabineta informatīvo ziņojumu "Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024.-2027. gadam izstrādes virzību"). Kreditēšanas nozarē gūtā papildu peļņa no tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas un augstie rentabilitātes rādītāji bija viens no likumdevēja apsvērumiem, kāpēc konkrētai nodokļa maksātāju grupai - kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem - tika noteikta atšķirīga uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas kārtība. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu noteikts, jo tiem, gluži tāpat kā kredītiestādēm, bija iespējas uzņēmumu ienākuma nodokļa daļu par nesadalīto peļņu izmantot finanšu pakalpojumu sniegšanai. Finanšu sektora darbības specifika un konkrētu finanšu pakalpojumu piedāvāšana patērētāju kreditēšanas tirgū radīja tādu situāciju, ka arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, izsniedzot aizdevumus, tiem piemēroja procentu likmes un tādējādi guva papildu peļņu no tiem labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Likumdevēja izšķiršanās par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākuma vienādu attiecināšanu uz personu grupām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir pamatota ne tikai ar šajās grupās ietilpstošo saimnieciskās darbības veicēju augstajiem rentabilitātes rādītājiem, bet arī iespējām nodokļa administrēšanas vajadzībām šajās grupās ietilpstošos uzņēmumus identificēt bez papildu administratīvā sloga. Proti, abas salīdzināmās grupas sniedz savstarpēji aizvietojamus finanšu pakalpojumus, un šo pakalpojumu sniegšanai tiek piemērotas līdzīgas prasības, piemēram, prasības aizdevumu izsniegšanai, abas grupas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjekti, abām grupām ir pienākums nodrošināt patērētāja maksātspējas novērtēšanu. Lai arī kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos apstākļos attiecībā uz licencēšanas un uzraudzības kārtību un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir atšķirīgs ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes aprēķins, tomēr to saimnieciskās darbības specifika ļauj likumdevējam finanšu sektorā mērķtiecīgi nodalīt tieši šīs divas nodokļa maksātāju grupas, lai sekmētu regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu un nodrošinātu valsts budžeta ieņēmumus. Tādējādi vienādā attieksme pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem tika noteikta, lai panāktu saprātīgu līdzsvaru starp uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kas motivē uzņēmumus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta pilnīguma principa izrietošo prasību nodrošināt valsts budžeta ieņēmumu prognozējamību un uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru samaksu. Līdz ar to ar apstrīdētajām normām noteiktās vienādās attieksmes pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.