3. Article

Pieteikumu iesniedzējas - SIA "Finanza", AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance, AS "West Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VIA SMS" (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka Nodokļa likuma 4.1 panta pirmā, otrā un ceturtā daļa, 17. panta 7.1 daļa un pārejas noteikumu 52. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. 3.1. SIA "Finanza" ir kapitālsabiedrība, kuras galvenais komercdarbības veids ir kreditēšanas pakalpojumu sniegšana. AS "DelfinGroup" ir finanšu tehnoloģiju uzņēmums, kas piedāvā finanšu un lombardu pakalpojumus. SIA ViziaFinance ir AS "DelfinGroup" meitas komercsabiedrība. Patērētāju kreditēšana veido abu komercsabiedrību galveno finanšu apgrozījuma daļu. Savukārt AS "West Kredit" ir kreditēšanas un hipotekārās kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja, bet sabiedrības ar ierobežotu atbildību "VIA SMS" pamatdarbības veids ir patēriņa kreditēšanas pakalpojumu sniegšana privātpersonām. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VIA SMS" Latvijas tirgū piedāvā trīs dažādus aizdevuma veidus ar fiksētām procentu likmēm. Visām Pieteikumu iesniedzējām ir izsniegta speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tās ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas. Līdz 2024. gada 1. janvārim Pieteikumu iesniedzējas veica uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksu peļņas sadales brīdī. Tomēr ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzējām noteikts pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale dividendēs. Šāds pienākums, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanas kārtība pārkāpj Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu un nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. 3.2. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem likumdevējs noteica saistībā ar kredītiestāžu paaugstināto peļņu pēc Eiropas Centrālās bankas lēmumiem celt euro naudas tirgus etalona likmi (EURIBOR) (turpmāk - EURIBOR likme). Tomēr patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji neatrodas tādos pašos apstākļos kā kredītiestādes, jo izsniedz aizdevumus ar fiksētu likmi un tādēļ to ienākumus un peļņu neietekmē EURIBOR likmes izmaiņas. Tāpat būtiski atšķiras kopējie kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu peļņas rādītāji un veids, kādā tie finansē savu komercdarbību. Apstrīdētajās normās noteiktajai vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām nav objektīva un saprātīga pamata. Likumdevējs nav ievērojis labas likumdošanas principu, jo apsvērumi par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju šķietami augsto peļņu nav balstīti visaptverošā analīzē un datos. Likumdevējs nav apsvēris, kā apstrīdētās normas ietekmēs patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, kā arī nav pienācīgi uzklausījis un ņēmis vērā ieinteresēto personu un institūciju viedokļus. Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā un pašvaldību budžetos no tiem nodokļa maksātājiem, kuru peļņa pieaugusi saistībā ar EURIBOR likmes izmaiņām. Tādēļ nav konstatējams leģitīms mērķis vienādas attieksmes noteikšanai pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi. Apstrīdētajās normās paredzētā īpašā nodokļa maksāšanas kārtība nevar tikt pamatota ar atsevišķu nodokļa maksātāju grupu augstajiem peļņas rādītājiem. Labums, ko no vienādās attieksmes gūst sabiedrība, nav lielāks par patērētāju kreditētājiem nodarīto kaitējumu, jo apstrīdētās normas novedīs pie kredītu nepieejamības un sadārdzināšanās. AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance, AS "West Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VIA SMS" norāda, ka tiesiskās vienlīdzības princips ir pārkāpts arī ar to, ka apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām - patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kas nav kredītiestādes. Proti, pārējie uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji turpinās maksāt nodokli tikai par sadalīto peļņu, bet patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir jāveic no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek sadalīta. Šādai nevienlīdzīgai attieksmei trūkst objektīva un saprātīga pamata. 3.3. Ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas un aprēķināšanas kārtība nesamērīgi ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu. Apstrīdētās normas paredz, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu par pārskata gadā gūto peļņu neatkarīgi no tā, vai konkrēto nodokļa maksātāju ir vai nav ietekmējis EURIBOR likmes kāpums. Pieteikumu iesniedzēju galvenais investīciju avots ir no kredītiestādēm aizņemtais kapitāls. Lai veiktu uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu, Pieteikumu iesniedzējām būs nepieciešams piesaistīt papildu līdzekļus aizņēmumu veidā. Apstrīdētās normas mazina Pieteikumu iesniedzēju iespējas veikt un attīstīt savu komercdarbību, liedzot veikt ieguldījumus saimnieciskajā darbībā. Tādējādi apstrīdētās normas paredz nesamērīgu nodokļu slogu Pieteikumu iesniedzējām. Pieteikumu iesniedzēju tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts, pārkāpjot labas likumdošanas principu. Apstrīdētās normas ir pieņemtas sasteigtā procesā, neņemot vērā un pēc būtības neizvērtējot šo normu adresātu un citu sabiedrības pārstāvju iebildumus un ierosinājumus par regulējuma izveidi. Labas likumdošanas princips ir pārkāpts arī tādējādi, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību Satversmes 91. un 105. pantam. Turklāt apstrīdētās normas nav balstītas pētījumos par to ietekmi uz valsts budžetu un to adresātiem ilgtermiņā. Pat ja tiktu pieņemts, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav piemērots šā mērķa sasniegšanai, turklāt pastāv personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs nav apsvēris.