4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. 2017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Nodokļa likumu, ar kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma. Tā paredzēja atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu līdz brīdim, kad uzņēmuma peļņa tiek sadalīta vai citādā veidā novirzīta tādiem izdevumiem, kuri nenodrošina uzņēmuma turpmāku attīstību. Attiecīgo izmaiņu mērķis bija veicināt tautsaimniecības attīstību, stimulējot uzņēmumus lielāku peļņas daļu atstāt uzņēmumā un veicinot investīciju pieaugumu. No 2023. gada marta līdz augustam valdības koalīciju veidojošo partiju Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupa (turpmāk - Nodokļu koordinēšanas grupa) analizēja valsts nodokļu politikas pilnveidošanas iespējas, tostarp attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli. Tika vērtētas vairākas iespējamas nodokļu politikas izmaiņas un piedāvāti divi varianti - uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu ieviešana finanšu sektoram vai virspeļņas solidaritātes iemaksas noteikšana kredītiestādēm un citiem aizdevējiem. Ministru kabinets izraudzījās pirmo variantu, uzdodot Finanšu ministrijai sagatavot un finanšu ministram iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu "Par valsts budžetu 2024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026. gadam" pavadošo likumprojektu pakotnē tādus grozījumus Nodokļa likumā, kas paredzētu, ka no 2024. gada kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas. Tāpat ar apstrīdētajām normām tika paredzētas kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju tiesības ieturēt uzņēmumu ienākuma nodokli peļņas sadales brīdī un maksājamo nodokli samazināt par nodokļa piemaksas apmēru. 4.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir vienādi attiecināta uz visiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kuru saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem, kuros ietilpst arī nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Šis apstāklis vieno kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus un vienlaikus nošķir šīs abas grupas no pārējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem. Kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzliktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu ir likumdevēja apzināti izraudzīts pastāvīgs tiesiskais risinājums neatkarīgi no EURIBOR likmes svārstībām. Abas ar apstrīdētajām normām regulētās subjektu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo tiem ir noteikts viens NACE kods, to saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem un pamatdarbības joma ir kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana fiziskajām personām. Turklāt abu šo personu grupu komercdarbības modelis ir balstīts uz to, ka nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis var tikt izmantots finanšu pakalpojumu sniegšanā. Tāpat tika ņemts vērā tas apstāklis, ka arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu likmi, rentabilitātes rādītāji kopumā bija augsti. Jāņem vērā arī tas, ka Nodokļa likums kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem jau pirms uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas ieviešanas paredzēja īpašu statusu, uz tiem attiecinot labvēlīgākas speciālās normas nekā uz pārējiem nodokļa maksātājiem. Pēc Saeimas ieskata, kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju kopīgās pazīmes ir komercdarbības modelis, atbilstoši kuram nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības priekšmets, ko var ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā, un abām šīm personu grupām raksturīgi augstie rentabilitātes rādītāji. Tā kā apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās vienlīdzības princips nav pārkāpts. Pat ja tiek pieņemts, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, kas izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu likmi, atrodas atšķirīgos apstākļos, bet apstrīdētā norma pret tiem un kredītiestādēm paredz vienādu attieksmi, tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots. Apstrīdētās normas tika pieņemtas, uzklausot valsts institūciju un nozares pārstāvjus un vērtējot apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp uzklausot un analizējot iebildumus par apstrīdētajās normās iekļaujamo subjektu loku. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kredītiestādes, izsniedzot aizdevumus, tiem piemēro procentu likmes un tādējādi gūst papildu peļņu, pateicoties labvēlīgajai uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, likumdevējam ir tiesības savas rīcības brīvības ietvaros noteikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu šiem komersantiem. Apstrīdētajās normās ietvertā atšķirīgā attieksme pret konkrētām nodokļa maksātāju grupām ir vērsta uz saprātīga līdzsvara panākšanu starp esošo uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kas motivē kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta pilnīguma principa izrietošo valsts budžeta ieņēmumu prognozējamību, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru samaksu. Tātad apstrīdētajās normās ietvertās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Nosakot vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, ir ievērots samērīguma princips. Apstrīdētās normas nodrošina līdzsvarotu valsts budžeta ieņēmumu prognozējamību, jo paredz regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas veikšanu taksācijas gadā. Tādējādi ir iespējams gan plānot, gan izmantot iegūtos līdzekļus valsts budžeta vajadzību apmierināšanai. Nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, kas ļautu sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas rada pienākumu ātrāk un regulāri nomaksāt nodokli, kas tāpat tiek ņemts vērā tad, ja tiek sadalīta peļņa. Nav tādu datu, kas apstiprinātu Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumus par apstrīdēto normu negatīvu ietekmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un to izsniedzamo kredītu pieejamību. Attiecībā uz otru salīdzināmo grupu pāri - citiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem - Saeima norāda, ka tie atrodas atšķirīgos apstākļos, jo citiem nodokļa maksātājiem finanšu līdzekļi, kuros ietilpst nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis, nav to saimnieciskās darbības priekšmets. Tā kā apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots. 4.2. Apstrīdētajās normās noteiktais personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kas sniegti, pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīmi mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība - un tas atbilst samērīguma principam. Papildus Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā tika vērtēti arī tajās ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīguma aspekti. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi nav uzskatāmi par tādiem, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.