6. Article

Apstrīdētās normas projekta autori likumprojekta anotācijā kā apstrīdētās normas mērķi norādījuši novērst iespēju padarīt priekšvēlēšanu aģitācijas saturu pieejamu tikai kādai lingvistiskai grupai. Var piekrist, ka tāds fenomens Latvijas sabiedrībā pastāv. Taču atkal jāvaicā, vai ar apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu to var atrisināt? Politiskās partijas ir plurālistiskas sabiedrības pamats. Ja politiskā partija izvēlas uzrunāt noteiktu vēlētāju grupu, tostarp, ko tā identificē pēc valodas pazīmes, tā ir brīva to darīt. Tāpat kā cita politiskā partija var izvēlēties uzrunāt vēlētāju grupas pēc citām pazīmēm vai interesēm. Politiskā loģika liek domāt, ka politiskā partija vēlētos aptvert pēc iespējas lielāku vēlētāju daļu, lai iegūtu plašāku politisko varu un varētu īstenot savu politisko programmu un mērķus. Ja partija vēlas sašaurināt savu uzmanību, to sadalīt pēc kādām noteiktām vēlētāju grupām u.c. kritērijiem, valsts to nevar ierobežot ar saviem priekšstatiem par pareizāku politisko loģiku un taktiku. Tā ir politiskās partijas darbības brīvība un šādi paternālistiski ierobežojumi nepamatoti ietiektos biedrošanās brīvībā. Apstrīdētā norma neierobežo politisko partiju privātu, individuālu komunikāciju ar vēlētājiem. Taču šāda komunikācija savas ierobežotās aptveres dēļ nevar tikt salīdzināta ar publisku komunikāciju un atzīta par pienācīgu un efektīvu alternatīvu vai tādu, kas samazina publiskas priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojuma ietekmi uz politiskās partijas darbību.