10. Article

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Ministru kabinets atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmos apstākļos esošām personām var noteikt vienīgi ar normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2022-31-03 18. punktu). Turklāt saskaņā ar labas likumdošanas principu Ministru kabinetam jāizvērtē normatīvajā aktā paredzēto tiesību normu atbilstība Eiropas Savienības tiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-28-03 13.2.3. punktu). Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma paredz valsts atbalsta sniegšanu valstij piederošai kapitālsabiedrībai, taču tas nav darīts zināms Eiropas Komisijai. Tātad apstrīdētā norma neatbilstot Eiropas Savienības tiesību normām. No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbalsta pasākums, kas īstenots, neievērojot no Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, ir nelikumīgs (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 11. janvāra sprieduma lietā C‑220/23 "Prezes Urzędu Regulacji Energetyki" 29. punktu). Turklāt valsts atbalsta vai atbalsta shēmas atbilstības iekšējam tirgum izvērtēšana ir ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 27. janvāra sprieduma lietā C‑179/20 "Fondul Proprietatea" 83. punktu). Tātad, ja apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, Ministru kabinetam bija no Eiropas Savienības tiesībām izrietošs pienākums par to paziņot Eiropas Komisijai. Šādā gadījumā tas, ka Ministru kabinets par minēto pasākumu nav paziņojis Eiropas Komisijai, varētu būt pamats secinājumam, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme nav noteikta ar normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Attiecīgi apstrīdētā norma varētu tikt atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18. un 19. punktu).