12. Article

Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru, konkrētu pasākumu var kvalificēt kā "valsts atbalstu" Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē tad, ja ir izpildījušies četri nosacījumi, proti: pastāv valsts iejaukšanās vai "valsts līdzekļu izmantošana", šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar minēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās saņēmējam un ar šo iejaukšanos tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20 un C-17/21 "DOBELES HES" 31. punktu). Eiropas Savienības Tiesa sniedz Eiropas Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas iesniedzējtiesai ļauj noteikt, vai valsts pasākums var tikt kvalificēts kā "valsts atbalsts" Eiropas Savienības tiesību izpratnē, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt nolēmumu tās izskatāmajā lietā (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20 un C-17/21 "DOBELES HES" 58. punktu un 2022. gada 27. janvāra sprieduma lietā C‑179/20 "Fondul Proprietatea" 85. punktu). Ministru kabinets apstrīdētajā normā ir paredzējis izņēmumu no vispārējās izsoles kārtības apbūves tiesību piešķiršanai. Proti, vispārējā kārtība ir tāda, ka apbūves tiesīgo uz neapbūvētu zemesgabalu, kurā būtu pamatoti veikt vēja parka ierīkošanas izpēti un ierīkošanu, noskaidro apbūves tiesību piešķīrēja organizētā izsolē, kurā apbūves tiesību pretendenti ar augšupejošu soli sola vienreizēju maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesību līgumu (sk. Noteikumu Nr. 350 87.1 un 87.2 punktu). Turpretim saskaņā ar apstrīdēto normu izsolēs netika iekļauts aptuveni 39 941 hektārs SIA "Latvijas vēja parki" izraudzītās valsts meža zemes (sk. SIA "Latvijas vēja parki" 2023. gada 20. jūlija iesniegumu par izpētes un apbūves tiesību piešķiršanu stratēģiski nozīmīgu vēja parku izvietošanai valsts meža zemēs. Pieejams: tapportals.mk.gov.lv). Apbūves tiesības uz minēto zemi tika piešķirtas SIA "Latvijas vēja parki" par neatkarīga vērtētāja vērtējumā noteikto vienreizējo maksājumu 3 142 877 euro (sk. Ministru kabineta 2023. gada 28. novembra rīkojumu Nr. 831 "Par vienreizējā maksājuma apmēra apstiprināšanu saistībā ar tiesībām noslēgt apbūves tiesību līgumu stratēģiski nozīmīgu vējparku izvietošanai valsts meža zemē"). Satversmes tiesai nav šaubu, ka apstrīdētā norma paredz valsts līdzekļu piešķiršanu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 7. marta sprieduma lietā C‑558/22 "Fallimento Esperia and GSE" 67.-72. punktu). Turklāt Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valsts piešķirts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem var apdraudēt konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.2. punktu; sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 7. marta sprieduma lietā C‑558/22 "Fallimento Esperia and GSE" 64. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai ar apstrīdētajā normā paredzēto iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās saņēmējam. 12.1. Par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāmi valsts pasākumi jebkādā formā, kuri tieši vai netieši ir labvēlīgi noteiktiem uzņēmumiem vai ir uzskatāmi par ekonomisku priekšrocību, kādu uzņēmums nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos. Lai novērtētu, vai pastāv priekšrocība, kādu uzņēmums nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos, piemēro privātā tirgus dalībnieka principu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā C‑758/21 P "Ryanair and Airport Marketing Services" 140.-142. punktu; sk. arī Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 73. un turpmākos punktus). Tomēr, lai novērtētu, vai pastāv tāda priekšrocība, kādu uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt, ir jāņem vērā tikai tās priekšrocības un saistības, kas attiecas uz valsts situāciju privāta tirgus dalībnieka statusā, bet jāizslēdz tās, kas ir saistītas ar valsts kā varas nesējas statusu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 6. marta sprieduma lietā C‑579/16 P "Commission v FIH Holding and FIH Erhversbank" 55. punktu). Proti, ja valsts ir rīkojusies kā valsts varas nesēja, nevis ekonomikas dalībniece, tad privātā tirgus dalībnieka princips nav piemērojams (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 13. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑746/23 un C‑747/23 "Cividale and Flag" 42. punktu). Savukārt tad, ja dalībvalsts norāda, ka ir rīkojusies kā privāts tirgus dalībnieks, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka valsts īstenotais pasākums izriet no tās kā privāta tirgus dalībnieka statusa (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 11. novembra sprieduma lietā C‑933/19 P "Autostrada Wielkopolska v Commission and Poland" 106. punktu un 2013. gada 24. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P "Land Burgenland v Commission" 57. un 58. punktu). Apstrīdētajā normā ir norādīts, ka minētais izņēmums no vispārējās izsoles kārtības noteikts nolūkā nodrošināt valsts stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai, kā arī enerģētisko neatkarību un sabiedrības interešu aizsardzību. Konkurences padome norādījusi, ka SIA "Latvijas vēja parki" ir dibināta, ņemot vērā virkni politikas plānošanas dokumentu ar vispārēju stratēģisku mērķi īstenot stratēģiski svarīgu vēja parku projektus Enerģētikas un klimata plānā iekļauto mērķu sasniegšanai un turpmākai virzībai uz klimatneitralitātes sasniegšanu, veicinot enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu. Savukārt Ministru kabinets norādījis, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas efektīvāk un lietderīgāk veicinātu valsts funkciju izpildi klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības jomās, speciālā kārtībā atvēlot valstij piederošu meža zemi stratēģiski nozīmīgu vēja parku būvniecībai. Valstij vajagot saglabāt kontroli pār kapitālsabiedrību, kas attīsta stratēģiski nozīmīgos vēja parkus, lai nodrošinātu to, ka valsts klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības mērķi tiek sasniegti noteiktajos termiņos. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētā pasākuma raksturs un priekšmets, konteksts, kādā tas iekļaujas, kā arī izvirzītais mērķis liecina par to, ka valsts, šo normu pieņemot, ir rīkojusies kā valsts varas nesēja, nevis kā privāts tirgus dalībnieks. Turklāt Ministru kabinets norādījis, ka valsts par apbūves tiesību piešķiršanu uz tai piederošajām zemēm ir saņēmusi tirgus cenu, tātad ir rīkojusies tāpat, kā salīdzināmos apstākļos rīkotos privāts tirgus dalībnieks. Tomēr tas, ka apbūves tiesības, iespējams, ir piešķirtas par tirgus cenu, nenozīmē, ka ir piemērojams privātā tirgus dalībnieka princips (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. marta sprieduma lietā C‑127/16 P "SNCF Mobilités v Commission" 141. punktu). Savukārt Informatīvajā ziņojumā norādīts, ka stratēģiskie vēja enerģijas ražošanas attīstības projekti tiek īstenoti bez jebkādiem valsts atbalsta mehānismiem atbilstoši racionālam biznesa plānam, bet ne ar pārmērīgām atdeves prasībām. Projekta kapitāla atdevei vajagot būt atbilstošai vismaz vidējai kapitāla atdevei tirgū konkrētajā sektorā. Minētie projekti nesīšot lielāku atdevi nekā citi kapitāla tirgi, līdz ar to ieguldījums no privātā investora viedokļa šajos projektos uzskatāms par ekonomiski pamatotu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 102.-103. un 121. lp.). Tomēr minētie ekonomiskie apsvērumi par stratēģiski nozīmīgu vēja parku projektu atdevi nav bijuši izšķiroši apstrīdētās normas pieņemšanā. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai radušās šaubas, vai izskatāmajā lietā, vērtējot to, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ir piemērojams privātā tirgus dalībnieka princips. 12.2. Piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu, būtībā ir jāpārbauda, vai privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos, situācijā, kas ir pēc iespējas vistuvākā attiecīgajai valsts situācijai, būtu īstenojis tādu pašu pasākumu, kādu izskatāmajā gadījumā ir īstenojusi valsts. Šādā kontekstā ir jāvērtē, vai uzņēmums, kas saņem labumu, ar to salīdzināmu labumu noteikti nebūtu saņēmis no šāda privāta tirgus dalībnieka. Šajā ziņā par nozīmīgu ir uzskatāma jebkura informācija, kas noteikti var ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privāta tirgus dalībnieka lēmumu pieņemšanas procesu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā C‑758/21 P "Ryanair and Airport Marketing Services" 141.-144. punktu). Privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos, cenšoties iegūt visaugstāko cenu par apbūves tiesībām uz tam piederošajiem zemesgabaliem, visticamāk, neparedzētu atšķirīgu kārtību apbūves tiesību piešķiršanai atkarībā no tā, kam pieder pretendenta kapitāla daļas. Privāta tirgus dalībnieka lēmumu pieņemšanas procesu neietekmē valsts politikas apsvērumi klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības jomā. Tāpēc šāds tirgus dalībnieks, visticamāk, neparedzētu vienam konkrētam uzņēmumam tiesības priviliģētā kārtā izvēlēties piemērotākos zemesgabalus vēja parku attīstīšanai un nepiešķirtu tam apbūves tiesības uz šiem zemesgabaliem par vērtētāja norādīto cenu, nerīkojot izsoli. Tomēr Ministru kabinets apgalvo, ka apbūves tiesības izņēmuma kārtībā SIA "Latvijas vēja parki" ir piešķirtas par tirgus cenu. Starp Eiropas Komisijas atzītajām tirgus vērtības noteikšanas metodēm neesot savstarpējas hierarhijas, turklāt apstrīdētajā normā izraudzītā metode - neatkarīga eksperta vērtējums - esot atbilstoša un piemērota tirgus cenas noteikšanai. Turpretim Pieteikumu iesniedzējas būtībā norādījušas uz to, ka cena, par kādu SIA "Latvijas vēja parki" ieguvusi apbūves tiesības, neatbilst tirgus vērtībai. Proti, tās uzskata, ka konkursa (izsoles) procedūra ir labāk piemērota tirgus cenas noteikšanai un vērtējuma metode var tikt piemērota tikai tad, ja izsole nav rīkota vai arī nav bijusi atklāta, pārskatāma un bez nosacījumiem. Turklāt apstrīdētā norma esot ļāvusi minētajai kapitālsabiedrībai iegūt apbūves tiesības un uzsākt projekta īstenošanu ātrāk nekā tās konkurentiem. No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tirgus cena ir visaugstākā cena, ko privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos ir gatavs maksāt (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P "Land Burgenland v Commission" 92. punktu). Pārdodot publiskas zemes par cenu, kas ir zemāka nekā tirgus vērtība, tās pircējam kā labuma guvējam var tikt piešķirta priekšrocība, kuras rezultāts ir valsts budžeta ieņēmumu samazinājums, proti, valsts atteikšanās no starpības starp zemesgabala tirgus vērtību un pircēja samaksāto zemāko cenu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 16. jūlija sprieduma lietā C‑39/14 "BVVG" 27. un 28. punktu). Lai pārbaudītu tirgus cenu, valsts iestādes var citstarp ņemt vērā īpašumtiesību nodošanā izmantoto formu, piemēram, atklātu konkursu, kas tiek uzskatīts par tādu, kurš nodrošina, ka pārdošana notikusi tirgus apstākļos, vai ekspertīzi, kas, iespējams, veikta īpašumtiesību nodošanas sakarā. Gadījumā, kad valsts iestāde pārdod tai piederošos līdzekļus, izmantojot atklātu, pārskatāmu un beznosacījuma procedūru uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus izteikšanai, var pieņemt, ka tirgus cena atbilst visaugstākajai piedāvātajai cenai, ja, pirmkārt, šis piedāvājums ir saistošs un ticams un, otrkārt, nav pamata ņemt vērā arī citus faktorus, nevis tikai tirgus cenu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P "Land Burgenland v Commission" 93. un 94. punktu). Cenu, kas atbilst tirgus vērtībai, var noteikt, izmantojot vairākas metodes, un, lai gan to vidū ir pārdošanas vairāksolītājam un ekspertīzes metodes, nav izslēgta iespējamība, ka šādu rezultātu var sasniegt arī ar citām metodēm. Tomēr pat tad, ja vērtēšanas metode ir saderīga ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pantu, nevar izslēgt iespējamību, ka atsevišķos gadījumos ar šo metodi tiek iegūts rezultāts, kas atšķiras no tirgus vērtības. Šādos apstākļos valsts tiesai ir pienākums šo metodi nepiemērot (sk. Eiropa Savienības Tiesas 2023. gada 19. oktobra sprieduma lietā C‑325/22 "Ministar na zemedelieto, hranite i gorite" 51. un 53.-55. punktu; sk. arī Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 84. un turpmākos punktus). Izskatāmajā lietā Ministru kabinets apstiprinājis vienreizējo maksājumu 3 142 877 euro apmērā, kas noteikts atbilstoši neatkarīga vērtētāja vērtējumam, un SIA "Latvijas vēja parki" ir jāsamaksā par tiesībām noslēgt apbūves tiesību līgumu stratēģiski nozīmīgu vēja parku izvietošanai (sk. Ministru kabineta 2023. gada 28. novembra rīkojumu Nr. 831 "Par vienreizējā maksājuma apmēra apstiprināšanu saistībā ar tiesībām noslēgt apbūves tiesību līgumu stratēģiski nozīmīgu vējparku izvietošanai valsts meža zemē"). Apstrīdētajā normā paredzētā tirgus cenas noteikšanas metode - neatkarīga vērtētāja vērtējums - varētu būt saderīga ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pantu. Tomēr Satversmes tiesai ir šaubas, vai ar šo metodi izskatāmās lietas apstākļos nav iegūts tāds rezultāts, kas atšķiras no tirgus vērtības. Lietas dalībnieki šajā ziņā ir salīdzinājuši neatkarīga vērtētāja vērtējumā noteikto cenu par apbūves tiesībām, kas piešķirtas SIA "Latvijas vēja parki", un izsolē nosolīto cenu par apbūves tiesībām, kas piešķirtas pārējiem pretendentiem. Tomēr saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanā nozīmīga ir vienīgi informācija un attīstības tendences, kas bija prognozējamas brīdī, kad tika pieņemts lēmums veikt attiecīgo pasākumu. Tādējādi cenas, par kādām vēlāk tika nosolītas atlikušās zemes, kā apstāklis, kas radies pēc apstrīdētajā normā paredzētā pasākuma pieņemšanas, nav ņemamas vērā (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 23. novembra sprieduma lietā C‑758/21 P "Ryanair and Airport Marketing Services" 144.-145. punktu). Tajā pašā laikā tirgus cena ir visaugstākā cena, ko privāts tirgus dalībnieks parastos tirgus apstākļos ir gatavs maksāt un izsolē nosolītā cena vispār atbilst šai cenai. Tātad jau apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī bija prognozējams, ka teorētiskā tirgus cena, kas noteikta neatkarīga vērtētāja vērtējumā, iespējams, atšķirsies no faktiskās tirgus cenas, par kādu apbūves tiesības vēlāk tika nosolītas pārējiem pretendentiem. Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto normu apbūves tiesības uz valstij piederošu zemi tika piešķirtas valstij piederošai kapitālsabiedrībai, paredzot atkāpes no pārējiem tirgus dalībniekiem paredzētās kārtības. Proti, valstij piederošai kapitālsabiedrībai bija iespēja priviliģēti izvēlēties piemērotākos zemesgabalus vēja parku attīstīšanai un iegūt apbūves tiesības par neatkarīga vērtētāja vērtējumā norādīto tirgus cenu, bet pārējiem tirgus dalībniekiem bija iespēja iegūt apbūves tiesības uz atlikušajiem zemesgabaliem, piedaloties atklātā izsolē. Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jānoskaidro, vai šāds valsts pasākums ir uzskatāms par priekšrocību Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. 12.3. Turklāt Satversmes tiesai ir radušies jautājumi par to, vai izskatāmajā lietā pastāv vēl citi apstākļi, kas norādītu uz to, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pantā ietvertais valsts atbalsta jēdziens nav piemērojams. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkts nav attiecināms uz tādu valsts pasākumu, kas uzskatāms par kompensāciju, ko uzņēmums saņem, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, jo šis uzņēmums faktisku finansiālu labumu negūst un tādējādi pasākums nerada tam labvēlīgāku pozīciju konkurencē ar citiem uzņēmumiem. Valsts pasākums nav uzskatāms par priekšrocību minētā punkta izpratnē, ja ir izpildīti visi četri nosacījumi, kurus Eiropas Savienības Tiesa izvirzījusi 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg" (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑434/19 un C‑435/19 "Poste Italiane" 57. punktu un 2022. gada 27. janvāra sprieduma lietā C‑238/20 "Sātiņi-S" 46. punktu). Atbilstoši pirmajam nosacījumam, kas izvirzīts Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg", saņēmējam uzņēmumam faktiski ir jābūt noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas pienākumiem un šiem pienākumiem jābūt skaidri definētiem. Šā nosacījuma mērķis ir pārskatāmība un tiesiskā drošība, kas prasa minimālo kritēriju izpildi attiecībā uz viena vai vairāku tādu publiskās varas aktu esību, kuros ir pietiekami skaidri definēts vismaz to sabiedrisko pakalpojumu saistību veids, ilgums un tvērums, kādas ir noteiktas uzņēmumiem, kuriem uzticēta šo saistību izpilde. Bez šo objektīvo kritēriju skaidras definīcijas nebūtu iespējams pārbaudīt, vai uz kādu konkrētu darbību varētu attiekties vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdziens (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑434/19 un C‑435/19 "Poste Italiane" 58. un 59. punktu). Valsts varas aktos SIA "Latvijas vēja parki" nav uzticēts neviens konkrēts uzdevums, turklāt tajos nav definētas minētās kapitālsabiedrības saistības, to raksturs, ilgums un tvērums. Tomēr valsts mērķis, dibinot minēto kapitālsabiedrību, ir bijis stratēģiski svarīgu vēja parku projektu īstenošana Enerģētikas un klimata plānā iekļauto mērķu sasniegšanai un turpmākai virzībai uz klimatneitralitātes sasniegšanu, veicinot enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu (sk. Ministru kabineta 2022. gada 27. jūnija rīkojumu Nr. 464 "Par atļauju akciju sabiedrībai "Latvenergo" un akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži" iegūt līdzdalību to jaundibināmajā kopuzņēmumā"). Turklāt Ministru kabinets Satversmes tiesai iesniegtajā atbildes rakstā ir norādījis, ka valsts var nodrošināt šo mērķu īstenošanu, saglabājot kontroli pār minēto kapitālsabiedrību. Visbeidzot, SIA "Latvijas vēja parki" piešķirtās valsts meža zemes platība - 39 941 hektārs - ir noteikta atbilstoši pašreizējai vēja parku ierīkošanas praksei, lai minētā kapitālsabiedrība varētu sasniegt valsts izvirzīto mērķi - izvietot vēja parkus, kuru kopējā jauda ir vismaz 800 megavati (sk. Ministru kabineta 2023. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 308 "Grozījumi Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 350 "Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi"" anotāciju un SIA "Latvijas vēja parki" 2023. gada 20. jūlija iesniegumu par izpētes un apbūves tiesību piešķiršanu stratēģiski nozīmīgu vēja parku izvietošanai valsts meža zemēs). Ievērojot minēto, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai par sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas pienākumu noteikšanu var tikt uzskatīta valstij piederošas kapitālsabiedrības dibināšana nolūkā iesaistīties vēja parku attīstīšanā, lai sasniegtu valsts izvirzītos klimatneitralitātes un enerģētiskās neatkarības mērķus valsts noteiktajos termiņos, taču neuzliekot šai kapitālsabiedrībai konkrētas saistības. Atbilstoši otrajam un trešajam Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg" izvirzītajam nosacījumam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu izmaksājamās kompensācijas aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi un pārskatāmi noteiktiem un kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai pilnīgi vai daļēji segtu izmaksas, kuras radušās, izpildot sabiedriskā pakalpojuma saistības (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 15. maija sprieduma lietā C‑706/17 "Achema and Others" 100. un 101. punktu). Visbeidzot, saskaņā ar ceturto nosacījumu, kas izvirzīts Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg", gadījumā, kad tas uzņēmums, kuram noteikti sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, netika izraudzīts publiskā iepirkuma procedūras ietvaros, vajadzīgās kompensācijas apmērs ir jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kādas, pildot šos pienākumus, būtu radušās tipiskam, labi pārvaldītam un sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildei pienācīgi aprīkotam uzņēmumam, ņemot vērā ar šiem pienākumiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 15. maija sprieduma lietā C‑706/17 "Achema and Others" 100. un 118. punktu). Izskatāmajā gadījumā SIA "Latvijas vēja parki" piešķirtais valsts meža zemes apmērs noteikts, ievērojot valsts izvirzīto mērķi - tādu vēja parku izvietošanu, kuru kopējā jauda ir vismaz 800 megavati. Tādējādi SIA "Latvijas vēja parki" iespējamās priekšrocības pirmšķietami ir piešķirtas, ciktāl tās nepieciešamas minētā valsts mērķa sasniegšanai. Tomēr izskatāmajā gadījumā iespējamā "kompensācija" SIA "Latvijas vēja parki" izpaužas nevis kā finansiāls maksājums šai kapitālsabiedrībai, bet gan kā priviliģētas tiesības izvēlēties zemes vēja parku ierīkošanai, kā arī apbūves tiesību iegūšana par neatkarīga vērtētāja vērtējumā noteikto tirgus cenu, nevis vispārīgajā kārtībā, proti, izsolē. Šādos apstākļos ir grūti vai pat neiespējami aprēķināt SIA "Latvijas vēja parki" piešķirtās "kompensācijas" apmēru un līdz ar to izlemt, vai tā ir noteikta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg" izvirzītajiem nosacījumiem. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro arī tas, kā izskatāmās lietas apstākļos novērtēt apstrīdētajā normā paredzētās "kompensācijas" atbilstību lietā "Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg" izvirzītajiem nosacījumiem. Ņemot vērā minēto, lietas izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē.