13. Article

Ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, tā būtu uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja vien Satversmes tiesa spriedumā nenorādītu citu brīdi, ar kuru tā zaudē spēku (sk. Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu un 32. panta trešo daļu). Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā līdzsvarojamas sabiedrības intereses un atsevišķu personu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā 2023-44-01 15. punktu). Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu pieteikuma iesniedzējiem vai citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā 2023-01-03 26.3. punktu). Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Eiropas Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti, ieinteresēto personu labticības esībai un būtisku traucējumu rašanās riskam (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. C‑439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)" 132. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesām, kuras izskata strīdu, kas pamatots ar iespējamu Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktā noteiktā pienākuma paziņot Komisijai par valsts atbalstu pārkāpumu, saskaņā ar savas valsts tiesībām ir jāizdara visi secinājumi gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esību, gan attiecībā uz pretēji šai tiesību normai piešķirtā finansiālā atbalsta atgūšanu. Pirms nelikumīga vai ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta izmaksāšanas pastāvējušā agrākā stāvokļa atjaunošana ir prasība, kas nepieciešama, lai saglabātu to līgumu normu lietderīgo iedarbību, kuras attiecas uz valsts atbalstu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. decembra sprieduma lietā C‑385/18 "Arriva Italia and Others" 84. un 85. punktu). Tomēr tas vien, ka pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, nenozīmē, ka Eiropas Komisija to nevarētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Turklāt, kā jau tika minēts iepriekš, valsts atbalsta atbilstības iekšējam tirgum izvērtēšana ir ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē. Ievērojot minēto, izskatāmās lietas izspriešanai varētu būt nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, kurš turklāt ir nelikumīgs, jo pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punkta prasības, to tomēr var atstāt spēkā līdz brīdim, kad Eiropas Komisija pieņem lēmumu par šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa nolēma: