1. Article

Mērķis un nepieciešamības pamatojums Bērnu tiesību aizsardzības likuma 32. pants noteic, ka ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti un ievērojot viņa spējas un intereses. Pašreiz Tukuma novadā nav audžuģimeņu, kuras var nodrošināt atbilstošus apstākļus bērna attīstībai un labklājībai, ja bērnam ir traucēta sociālā funkcionēšana alkohola, narkotisko vielu pastiprinātas lietošanas dēļ. Bērniem ar šādām sociālajām un veselības problēmām ir nepieciešama aprūpe, kura iekļauj rehabilitācijas un ārstniecības pasākumus, kā arī 24 stundu uzraudzību, izglītības apguvi mājās un citus individuāli šim bērnam nepieciešamus atbalsta pasākumus un piemērotu sociālo vidi. Tas nozīmē, ka audžuvecākiem nav citas iespējas veikt algotu darbu, turklāt audžuvecākiem ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, kā arī vide, lai varētu nodrošināt bērna aprūpi nepieciešamā apmērā. Esošā audžuģimenes atlīdzība nav pietiekama, lai motivētu audžuģimenes uzņemties rūpes par bērniem ar alkohola, narkotiku lietošanas un uzvedības problēmām, iesaistīties bērna rehabilitācijas un ārstniecības pasākumos, jo tas prasa papildu zināšanas, atdevi un nereti apdraud audžuģimeņu vecāku veselību, dzīvību, personiskās mantas, līdz ar to audžuģimenes darbam jābūt adekvāti novērtētam, atlīdzībai jābūt vismaz 2000,00 euro apmērā (pielīdzināts vecākā sociālā darbinieka amata atlīdzībai). Taču bērnu, kuriem nepieciešama šāda specifiska aprūpe, paliek arvien vairāk. Ja savlaicīgi bērnam netiek sniegts atbalsts, bērna ieradumi nemainās, bērns nespēj pats saviem spēkiem mainīt situāciju, arī vecāki to nespēj mainīt, un pašvaldībai kā bērnu tiesību aizsardzības subjektam, ja vecākiem ir atņemtas aizgādības tiesības, ir pienākums radīt bērnam labvēlīgus, drošus apstākļus bērna attīstībai, lai attīstītu bērna sociālo funkcionēšanu un sekmētu bērna iekļaušanos darba tirgū. Pretējā gadījumā situācija nemainās, sociālās funkcionēšanas spējas tikai pazeminās un bērns, arī sasniedzot pilngadību, turpina būt valsts un pašvaldības aprūpē. Līdzīga ir situācija bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Arī šiem bērniem praktiski nav iespējams atrast audžuģimeni, tāpēc bērni tiek ievietoti ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, kuru izmaksas ir ļoti lielas, un šāda veida aprūpe saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu pieļaujama tikai tad, ja bērnam nav iespējams nodrošināt audžuģimeni. Tas liecina, ka bērna aprūpe audžuģimenē ir vērtējama kā bērna attīstībai, individuālajām vajadzībām un interesēm labvēlīgāks aprūpes veids. Individuāla pieeja un mērķtiecīgi uz konkrētā bērna vajadzībām balstīti pakalpojumi bieži spēj attīstīt bērna spējas, prasmes, iemaņas tā, ka bērns, sasniedzot pilngadību, var dzīvot pēc iespējas neatkarīgāku dzīvi. Lai veicinātu, ka audžuģimenes nodrošina aprūpi bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, ir nepieciešams noteikt lielāku atlīdzību, vismaz 1000,00 euro mēnesī (pielīdzināts sociālā aprūpētāja amata atlīdzībai). Saistošie noteikumi nepieciešami, lai palielinātu personu loku, kuriem ir tiesības uz sociālajām garantijām. Grozījumi paredz, ka noteikumos noteiktās sociālās garantijas ir tiesīgi saņemt arī tie bērni, kuri par bāreņiem kļuvuši pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas un turpina apgūt izglītību. Vēsturiski šādas tiesības tika ar saistošajiem noteikumiem pašvaldībā noteiktas, jo bērns, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu, mācās vispārīgās izglītības iestādē vai augstskolā un ir palicis bez vecākiem, pēc būtības pats sevi nodrošināt finansiāli nespēj un ir tādā pat situācijā, kā bērns, kurš vecākus zaudējis līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Šai personu grupai ir nepieciešams pašvaldības atbalsts, lai minimālā apmērā nodrošinātu iespēju šiem bērniem turpināt iegūt izglītību, profesiju, tādējādi sekmējot šo bērnu iekļaušanu darba tirgū kā kvalificētiem speciālistiem.