12. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tādēļ apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tādējādi dzīvokļa īpašnieka - personas, kuras dzīvokļa īpašumā nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs, - naudas līdzekļi ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 13.3. punktu). Gan Pakalpojumu apmaksas noteikumi nepārņemtajās mājās, gan Pakalpojumu apmaksas noteikumi pārņemtajās mājās noteic, ka gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens patēriņa starpība, tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Šo starpību dzīvokļu īpašnieki sedz atbilstoši atsevišķo dzīvokļu īpašumu skaitam, proporcionāli individuālo ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem vai atbilstoši personai piederošās dzīvojamās mājas domājamās daļas apmēram (sk. Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) un Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 9. un 10. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 2. septembrim)). Tomēr šādu dzīvojamā mājā noteikto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro tad, ja iestājas kāds no Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) un Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 2. septembrim) minētajiem gadījumiem, tostarp apstrīdētajās normās noteiktais gadījums, kad persona savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju. Šādā gadījumā ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp apstrīdētajās normās norādītajiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, ja persona nav uzstādījusi skaitītāju, tai rodas pienākums segt daļu no ūdens patēriņa starpības vai pat visu šo starpību. Tādējādi apstrīdētās normas nosaka obligāta maksājuma veikšanas pienākumu gadījumā, ja persona nav izpildījusi pienākumu tai piederošajā dzīvokļa īpašumā uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju un dzīvojamā mājā ir izveidojusies ūdens patēriņa starpība. Apstrīdētajās normās noteiktais personas pienākums šādā gadījumā samaksāt visas mājas ūdens patēriņa starpību no saviem finanšu līdzekļiem samazina attiecīgās personas īpašumu - naudas līdzekļus. Līdz ar to apstrīdētās normas personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.