13. Article

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu). Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka tiesības uz īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32. punktu). Tomēr izpildvaras tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā tai ir piešķirts attiecīgs pilnvarojums. Pieaicinātā persona Saeima norāda, ka Ministru kabinets, izdodot Otro apstrīdēto normu, ir pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas. Lai arī tas esot tiesīgs noteikt kārtību ūdens patēriņa starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem, tostarp šīs starpības samaksas kārtību, tomēr, pieņemot šo apstrīdēto normu, tas neesot ievērojis tiesisko regulējumu attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp civiltiesību principu, saskaņā ar kuru kopīpašnieki sedz izdevumus atbilstoši to domājamo daļu apmēram. Tāpat Ministru kabinets neesot vadījies pēc Satversmē noteiktajiem pamattiesību ierobežojuma leģitimitātes kritērijiem. Līdzīgus apsvērumus Saeima paudusi arī savā viedoklī lietā Nr. 2024-46-03, uzskatot, ka Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās normas, kas reglamentē ūdens patēriņa starpības aprēķināšanas un apmaksas kārtību, neatbilst likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" (turpmāk - Privatizācijas likums) ietvertajam pilnvarojumam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 90.-98. lp.). Apstrīdētajām normām līdzīgas tiesību normas satversmību Satversmes tiesa vērtēja arī 2024. gada 12. decembra spriedumā lietā Nr. 2023-46-03. Minētajā spriedumā tiesa vērtēja arī to, vai Privatizācijas likuma 50. panta piektā daļa pilnvaro Ministru kabinetu noteikt, ka visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību apmaksā tikai tādi dzīvokļu īpašnieki, kuri nav iesnieguši informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Minētā Privatizācijas likuma norma noteica: dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu samaksas kārtību, kā arī kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, nosaka Ministru kabinets. Satversmes tiesa secināja, ka šāds pilnvarojums ietver Ministru kabineta tiesības noteikt to, kā sadala dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību, arī to starpību, kas radusies ūdensapgādes sistēmas avārijas vai remontdarbu dēļ, un kurš sedz izdevumus gadījumos, kad šāda starpība rodas (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 11. punktu). Pirmā apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz Privatizācijas likuma 50. panta piekto daļu. Nav pamata uzskatīt, ka lietā Nr. 2023-46-03 izdarītie apsvērumi būtu atšķirīgi attiecināmi uz Pirmās apstrīdētās normas atbilstību likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam, jo arī šī norma noteic to, kā sadala dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību un kurš sedz izdevumus gadījumos, kad šāda starpība rodas. Savukārt pilnvarojums Ministru kabinetam izdot Otro apstrīdēto normu ietverts citā normatīvajā aktā, proti, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā. Saskaņā ar šā likuma 17.2 panta trešās daļas 4. punktu līgumā par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamā pakalpojuma nodrošināšanu obligāti ietver kritērijus un metodiku, pēc kādiem tiek noteikta, aprēķināta un uzskaitīta katra dzīvokļa īpašnieka maksājamā daļa par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu. Šos kritērijus un metodiku nosaka dzīvojamās mājas īpašnieki, ievērojot Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā tiek noteikta, aprēķināta un uzskaitīta katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamā daļa par attiecīgu dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu (sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturto daļu). Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā ietvertajās pilnvarojošajās normās izmantoti atšķirīgi gramatiskie formulējumi. Tomēr abos pilnvarojumos ir ietverts viens un tas pats princips ar vienādu saturu un mērķi - paredzēt kārtību, kādā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka maksājamā daļa par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu. Uz to, ka minētās pilnvarojošās normas pēc sava apjoma, satura un mērķa, ciktāl tas attiecas uz ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtības noteikšanu, neatšķiras, norāda arī pieaicinātā persona Saeima. Līdz ar to secināms, ka, tāpat kā Privatizācijas likuma 50. panta piektā daļa, arī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtā daļa ietver Ministru kabineta tiesības noteikt to, kā sadala dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību un kurš sedz izdevumus gadījumos, kad šāda starpība rodas. Tas, ka apstrīdētās normas paredz no civiltiesību principiem atšķirīgu regulējumu, pats par sevi nenozīmē, ka Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. Apsvērums par civiltiesību principu ievērošanu, kā arī tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, ir vadījies pēc pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, ir saistīts ar šo normu satversmības vērtējumu pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 11. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas ir izdotas Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma robežās. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētās normas ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī izdotas tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz likumu.