14. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ar ierobežojumu, pirmkārt, tiek aizsargātas katra atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības uz īpašumu, proti, tiesības neciest naudas līdzekļu nepamatotu samazinājumu, kā arī tiesības netraucēti saņemt pakalpojumu no pakalpojuma sniedzēja. Otrkārt, tiek nodrošinātas trešo personu - ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesības saņemt maksu par sniegto pakalpojumu, proti, tiek aizsargāta netraucēta dzīvokļu īpašnieku kopības un pakalpojuma sniedzēja civiltiesisko saistību izpilde. Arī Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku - to dzīvokļu īpašnieku, kuri savā dzīvokļos ir uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus, tiesību aizsardzība. Pirmā apstrīdētā norma Pakalpojumu apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās ietverta ar mērķi novērst tādu visai bieži konstatētu situāciju, ka papildus dzīvokļa īpašumā faktiski patērētajam ūdens daudzumam tiek noteikta nesamērīgi liela ūdens patēriņa starpība (sk. 2013. gada Grozījumu anotāciju. Pieejama: tap.mk.gov.lv). Ūdens patēriņa starpības rašanās tolaik pārsvarā tika saistīta ar dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu rīcību. Viens no bieži identificētajiem ūdens patēriņa starpības rašanās iemesliem bija tas, ka dzīvoklī nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs, faktiskais ūdens patēriņš dzīvoklī ir lielāks nekā tobrīd normatīvajos aktos noteiktā maksimālā pieļaujamā ūdens patēriņa norma vienai personai, bet šāda dzīvokļa īpašnieks nav ieinteresēts uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju, jo tad palielinātos viņa ikmēneša maksājumus. Arī Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās anotācijā norādīts, ka viens no šo noteikumu izdošanas mērķiem ir panākt, lai dzīvojamās mājas īpašnieki nevarētu noteikt netaisnīgu savstarpējo maksājumu sadali. Kā to norāda arī Ministru kabinets, Otrā apstrīdētā norma un ar to saistītās normas Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās iekļautas pēc analoģijas ar tobrīd spēkā bijušajām Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās normām. Tādējādi tika nodrošināta vienota ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtība gan dzīvojamās mājās, kuru pārvaldīšanas tiesības pārņēmusi dzīvokļu īpašnieku kopība, gan arī tādās dzīvojamās mājās, kuru pārvaldības tiesības no pašvaldības vēl nebija pārņemtas. Ministru kabinets, kā arī pieaicinātā persona Ekonomikas ministrija, kas izstrādāja minētos Ministru kabineta noteikumus, norāda, ka Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim), tāpat kā Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11. punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 2. septembrim), atspoguļoja tipiskākās situācijas, kurās radās neatbilstība starp kopējo dzīvojamā mājā patērēto ūdens daudzumu un atsevišķos dzīvokļu īpašumos atbilstoši ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem aprēķināto patērētā ūdens daudzumu. Šīs situācijas visbiežāk bija saistītas ar dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību, piemēram: dzīvokļa īpašnieks paziņo par netipiski zemu ūdens patēriņu, bet pārvaldnieka pārstāvjiem netiek dota iespēja pārliecināties par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumu; dzīvokļa īpašnieks neziņo par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumu; skaitītājs tiek mehāniski ietekmēts; ūdens tiek lietots tādā veidā, ka skaitītājs to tehnisku iemeslu dēļ nespēj uzskaitīt; dzīvoklī, kurā nav skaitītāja, faktiski dzīvo un ūdeni patērē vairāk personu nekā deklarēts. Arī pieaicinātā persona Sabiedrība ir norādījusi uz vairākiem jau minētajiem ūdens patēriņa starpības cēloņiem tās apsaimniekošanā esošajās mājās, un tie, piemēram, ūdens patēriņa skaitītāja neesība vai nefunkcionēšana atsevišķos dzīvokļu īpašumos, laika gaitā neesot mainījušies. Tādējādi secināms, ka Ministru kabinets bija identificējis iemeslus, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību, un ar 2013. gada Grozījumiem iekļāvis Pakalpojumu apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās Pirmo apstrīdēto normu. Savukārt Otrā apstrīdētā norma iekļauta Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās analoģiski jau spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam. Proti, ņemot vērā biežāk sastopamos ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, noteikumos, kas regulēja pakalpojumu apmaksu gan pārņemtajās, gan nepārņemtajās mājās, bija iekļauts princips, ka ūdens patēriņa starpību vispirms sedz personas, kuras šīs starpības rašanos varētu būt ietekmējušas, nevis tās personas, kuras ir ievērojušas tām uzliktos pienākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 12. punktu). Ūdens patēriņa starpības cēloņi var būt saistīti gan ar atsevišķa dzīvokļa īpašnieka darbību vai bezdarbību, gan ar tādiem pašās apstrīdētajās normās norādītiem apstākļiem kā avārija vai remontdarbi, kas nav saistīti ar kāda dzīvokļa īpašnieka rīcību. Saskaņā ar apstrīdētajām normām personai, kas savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, ir jāsedz ūdens patēriņa starpība jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā, kādu apstākļu dēļ šī starpība kopumā attiecīgajā laikposmā veidojusies. Tomēr jāņem vērā, ka informācijas par ūdens patēriņu konkrētā dzīvokļa īpašumā neiesniegšana ir viens no apstākļiem, kas ietekmē ūdens patēriņa starpības rašanos. Lai gan šī starpība var būt atšķirīga atkarībā no tā, vai dzīvojamā mājā kopumā bijuši arī citi ūdens patēriņu ietekmējoši apstākļi, noteikt konkrētā dzīvokļa īpašumā patērēto ūdens daudzumu nav iespējams, ja tajā ūdens patēriņa skaitītājs vispār nav uzstādīts un līdz ar to ticamus ūdens patēriņa rādījumus nav iespējams iegūt. Tātad apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai ūdens patēriņa starpību vispirms segtu personas, kuras šīs starpības rašanos varētu būt ietekmējušas tādā veidā, ka pretēji dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumam nav savos dzīvokļu īpašumos uzstādījušas ūdens patēriņa skaitītājus, nevis tās personas, kuras savus pienākumus ir ievērojušas. Turklāt apstrīdētās normas aizsargā ūdensapgādes pakalpojuma sniedzēja tiesības saņemt visu samaksu par sniegto pakalpojumu arī tādā gadījumā, kad veidojas ūdens patēriņa starpība. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.