15. Article

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem šo mērķi var sasniegt. Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ar šīm normām radīta metode, kā noteikt tāda dzīvokļa īpašnieka apmaksājamo daļu, kura dzīvoklī ūdens patēriņa skaitītājs nav uzstādīts un līdz ar to nav iespējams iegūt informāciju par šajā dzīvoklī patērētā ūdens daudzumu. Apstrīdēto normu pieņemšanas laikā galvenie identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās iemesli esot saistīti ar paša dzīvokļa īpašnieka pienākumu neizpildi vai nekorektu izpildi. Turklāt dzīvojamās mājas pārvaldniekam neesot bijis iespējams konstatēt, cik personu faktiski dzīvo un izmanto pakalpojumus konkrētos dzīvokļu īpašumos. Proti, pārvaldnieki vadījušies tikai pēc dzīvoklī deklarēto personu skaita, kas bieži vien neatspoguļoja faktisko situāciju. Tādējādi, balstoties uz tālaika zināšanām par minēto jautājumu, metode, kas iekļauta arī apstrīdētajās normās, tikusi izraudzīta kā to izstrādes brīdī identificētais iedarbīgākais līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām ir noregulējis situāciju, kas rodas, ja personas neiesniedz informāciju par to īpašumā patērētā ūdens daudzumu. Proti, ir izstrādāta metode, pēc kādas aprēķina maksu par ūdeni dzīvokļa īpašniekam, kura īpašumā ūdens patēriņa skaitītājs nav uzstādīts. Saskaņā ar šo metodi visas mājas ūdens patēriņa starpību, kuru veido arī tās personas patērētais ūdens daudzums, kura par savu patēriņu nav iesniegusi informāciju, nesedz tādas personas, kuras ir ievērojušas tām uzliktos pienākumus. Tādējādi ūdens patēriņa starpību sedz tikai tās personas, kuras nav pildījušas tām uzlikto pienākumu. Apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka tiek pildītas saistības pret trešajām personām - pakalpojumu sniedzējiem. Apstrīdētās normas sasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi arī tādā aspektā, ka mudina personu ievērot tai uzlikto pienākumu uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju. Personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, var rasties pienākums samaksāt par ūdeni, ko tā nav patērējusi, ja ūdens patēriņa starpības daļu izraisījuši citi apstākļi, piemēram, ūdensvada avārija. Šādi papildu izdevumi var kļūt par pamudinājumu uzstādīt ūdens skaitītāju un turpmāk iesniegt informāciju par faktiski patērēto ūdeni, jo tad ūdens patēriņa starpību segs proporcionāli visi dzīvokļu īpašnieki. Līdz ar to Ministru kabineta izraudzītais līdzeklis ir piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.