16. Article

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kas no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 22. punktu). Pieteikuma iesniedzēja Vidzemes apgabaltiesa norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Arī pats Ministru kabinets esot reaģējis uz ierobežojuma nesamērību un pilnveidojis normatīvo regulējumu nolūkā līdzsvarot visas mājas īpašnieku un atsevišķu dzīvokļu īpašnieku tiesības. Proti, ar 2021. gada Grozījumiem Ministru kabinets iekļāvis Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās 11.1 punktu, kas nosaka formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu. Šajā formulā ņemtas vērā attiecīgajā pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī informācija par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes pakalpojumu konkrētā dzīvoklī. Minētie grozījumi sasniedzot leģitīmo mērķi - citu personu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē, bet personas - dzīvokļa īpašnieka, kurš savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījis ūdens patēriņa skaitītāju, - pamattiesības aizsargājot mazāk ierobežojošā veidā. Līdzīgu viedokli pauž arī pieaicinātā persona tiesībsargs. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas to pieņemšanas laikā tika uzskatītas par iedarbīgāko pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Apstrīdēto normu izdošanas brīdī identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās iemesli esot saistīti galvenokārt ar dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību. Tam piekrīt arī vairākas pieaicinātās personas - Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Sabiedrība un Asociācija. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi ir skatāmi kopsakarā ar šo tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzību. Ja apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai ūdens patēriņa starpību segtu persona, kas ar savu bezdarbību, neuzstādot savā dzīvokļa īpašumā ūdens patēriņa skaitītāju, ir piedalījusies šīs starpības veidošanā, nevis citas personas, tad ar pieteikuma iesniedzējas norādīto līdzekli šo leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 14. punktu). Šobrīd spēkā esošo Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.2 punktā un Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11.1 punktā ietvertā formula noteic, ka personai, kuras dzīvokļa īpašumā nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs, nav jāsedz visa ūdens patēriņa starpība un daļu šīs starpības nākas segt arī pārējiem dzīvokļu īpašniekiem. Savukārt saskaņā ar apstrīdētajām normām gadījumā, ja kāds no dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu īpašniekiem savā dzīvoklī ūdens patēriņa skaitītāju nebija uzstādījis un līdz ar to nesniedza informāciju par faktisko ūdens patēriņu, citiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri skaitītāju bija uzstādījuši, ūdens patēriņa starpība nebija jāsedz. Jebkāda atkāpe no šāda regulējuma neļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turklāt tādā gadījumā, ja Ministru kabinets ir apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 18.3. punktu). Tādēļ arī šajā aspektā pašlaik spēkā esošā formula nevar tikt uzskatīta par saudzējošāku līdzekli to personu interešu aizsardzībai, kuras ir pildījušas tām uzliktos pienākumus. Apstrīdētās normas citu cilvēku tiesību aizsardzību sekmēja arī tādējādi, ka mudināja personas uzstādīt ūdens patēriņa skaitītājus, lai turpmāk izvairītos no ūdens patēriņa starpības rašanās, kā arī no pienākuma apmaksāt visu šo starpību. Savukārt formula, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam atsevišķam īpašumam mēnesī, nemudina personu iesniegt informāciju par patērēto ūdeni tikpat lielā mērā kā apstrīdētās normas, kas personai, kura neiesniedz informāciju par patērēto ūdeni, rada risku, ka tai var nākties segt ūdens patēriņa starpību ievērojami lielākā apmērā. Līdz ar to nav citu līdzekļu, ar kuriem apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.