17. Article

Visbeidzot, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība, proti, tas, vai nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai rodas no tās pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 23. punktu). Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas personas tiesības uz īpašumu, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, un, no otras puses, apstrīdētajās normās noteiktās ar pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi aptvertās citu personu intereses. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs, jo personai var tikt uzlikts pienākums segt pārlieku lielu ūdens patēriņa starpību, kas var būt radusies arī citu personu negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka minētais ierobežojums ir samērīgs, jo arī apstrīdēto normu spēkā esības laikā Ministru kabineta noteikumi paredzējuši tiesiskus instrumentus, ar kuriem varēja nodrošināt to, lai personas pamattiesības nemaz netiktu ierobežotas. Proti, persona esot varējusi no tai nelabvēlīgajām sekām izvairīties, izpildot pienākumu uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju. 17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civiltiesībās kopīpašnieku attiecības regulē princips, saskaņā ar kuru izdevumi tiek segti proporcionāli katra īpašnieka daļai kopīpašumā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 15. punktu). Minēto principu Ministru kabinets bija ņēmis vērā arī apstrīdēto normu pieņemšanas procesā. Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19. punktā bija noteikts, ka gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens patēriņa starpība, dzīvokļu īpašnieki to sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam. Līdzīga norma bija ietverta arī Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās. Saskaņā ar šo noteikumu 10. punktu dzīvojamās mājas īpašnieki, ja tie izvēlējušies par piegādāto ūdeni maksājamo daļu noteikt, izmantojot ūdens patēriņa skaitītājus, ūdens patēriņa starpību sedz, sadalot to starp visiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, ūdens patēriņa starpību varēja segt vai nu atbilstoši dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu skaitam, vai proporcionāli dzīvoklī uzstādītā skaitītāja rādījumam, vai arī atbilstoši dzīvokļa īpašniekam piederošās dzīvojamās mājas domājamās daļas apmēram. Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets ir atkāpies no šā principa, paredzot, ka personai, kura nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, jāsedz visa ūdens patēriņa starpība neatkarīgi no tās rašanās iemesliem. Tātad apstrīdētās normas radīja tādu situāciju, ka slogs, kas vispārīgā gadījumā proporcionāli gultos uz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, tika uzlikts tikai konkrētai personai vai personu grupai. 17.2. Ūdens patēriņa starpība var rasties arī tādu apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar konkrētās personas negodprātīgu rīcību, piemēram, saistībā ar remontdarbiem, avāriju, ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas slikta tehniskā stāvokļa dēļ vai mēraparātu darbības nepilnībām. Līdz ar to personai, kura savā dzīvoklī nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, var rasties pienākums segt arī daļu no ūdens patēriņa starpības, kuru nav izraisījusi šīs personas rīcība un kura citos apstākļos būtu jāsedz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi. No Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošo civillietu materiāliem secināms, ka šā pienākuma izpilde personai var radīt būtisku un neprognozējamu finansiālu slogu. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējs Senāts pieteikumā norāda, ka tā izskatāmajā civillietā personām no 2015. gada jūnija līdz septembrim aprēķināta ūdens patēriņa starpība, par ko jāmaksā no 140 līdz 313 euro mēnesī. No minētā redzams, ka ūdens patēriņa starpība dzīvokļa īpašniekam nav iepriekš paredzama un var ievērojami svārstīties. Pieteikuma iesniedzēja Vidzemes apgabaltiesa norāda, ka 2019. gada janvārī-septembrī personai aprēķināti maksājumi par patērēto ūdeni par summu no 80 līdz pat 213 euro mēnesī, savukārt pēc ūdens patēriņa skaitītāja uzstādīšanas, kad apstrīdētā norma personai vairs netika piemērota, tai par patērēto ūdeni bija jāmaksā tikai pieci līdz 12 euro mēnesī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 44.-64. lp.). Proti, personai aprēķinātie maksājumi par patērēto ūdeni pirms un pēc ūdens patēriņa skaitītāja uzstādīšanas atšķiras pat vairāk nekā 10 reizes. Tātad pietiekami ticama ir iespējamība, ka persona saskaņā ar apstrīdētajām normām norēķinājās ne tikai par pašas patērēto ūdens daudzumu, bet arī par daļu no ūdens patēriņa starpības, kas radusies citu apstākļu dēļ. Arī Ministru kabinets secināja, ka noteikumi par ūdensapgādes pakalpojuma apmaksu gan pārņemtajās, gan nepārņemtajās mājās pieļauj iespēju ilgstoši neveikt pasākumus patieso ūdens patēriņa starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai, bet visu ilgstoši uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat tikai uz vienu dzīvokļa īpašumu un tādējādi pieļauj nesamērīgi lielu maksājumu aprēķināšanu atsevišķam dzīvokļa īpašniekam (sk. Ministru prezidenta 2016. gada 13. decembra rezolūciju Nr. 20/M-1951 lietas materiālu 2. sēj. 154. lp., 2019. gada Grozījumu anotāciju lietas materiālu 6. sēj. 120.-141. lp., kā arī 2021. gada Grozījumu anotāciju lietas materiālu 4. sēj. 92.-93. lp.). Pieaicinātā persona Ekonomikas ministrija norāda uz 2019. gada Grozījumu izstrādes laikā secināto, ka ūdens patēriņa starpība var rasties ne tikai dzīvokļu īpašnieku negodprātīgas rīcības dēļ, bet arī dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā stāvokļa, avārijās vai remontdarbos noplūdinātā ūdens daudzuma, ūdens kvalitātes, komercuzskaites mēraparāta darbības nepilnību un ūdens patēriņa skaitītāju dažādas jutības un to uzstādīšanas prasību neievērošanas dēļ. Šo iemeslu dēļ vispirms ar 2019. gada Grozījumiem, bet pēc tam ar 2021. gada Grozījumiem ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtībā tika ieviesta formula, pēc kuras nosakāms maksimālais piegādātais ūdens daudzums vienam dzīvoklim, ņemot vērā tajā deklarēto vai faktiski dzīvojošo personu skaitu un vietējās pašvaldības noteikto ūdens patēriņa normu vienam iedzīvotājam mēnesī (sk. Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11.1 punktu un Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.2 punktu). Tātad Pakalpojumu apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) un Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 2. septembrim) ietvertais princips, ka visa ūdens patēriņa starpība jāapmaksā atsevišķam dzīvokļa īpašniekam, kurš atbilst konkrētiem, formāliem pārkāpuma kritērijiem, varēja radīt šai personai ievērojamu un ar tās rīcību nesamērīgu finansiālu slogu. 17.3. Pieaicinātā persona Sabiedrība norāda, ka ūdens patēriņa skaitītāja neesībai dzīvoklī ir daudz lielāka negatīva ietekme uz citu personu tiesiskajām interesēm un tiesībām nekā tam, ka ūdens patēriņa skaitītājs ir uzstādīts, bet tā rādījumi tiek nodoti neregulāri vai arī netiek nodoti savlaicīgi. Faktisko ūdens patēriņu noskaidrot vai pārbaudīt neesot iespējams līdz brīdim, kad attiecīgajā dzīvokļa īpašumā tiek uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs. Tādējādi tiekot ietekmētas pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesības uz taisnīgu maksājumu sadali. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka citu dzīvokļu īpašnieku tiesības būtu aizskartas mazāk nekā to personu tiesības, kurām tiek piemērotas apstrīdētās normas. Satversmes tiesa 2024. gada 12. decembra spriedumā lietā Nr. 2023-46-03 vērtēja tiesību normu, kas pienākumu atlīdzināt visu ūdens patēriņa starpību uzlika dzīvokļa īpašniekam, kurš nav iesniedzis informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Tiesa konstatēja, ka minētā tiesību norma - Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 1. apakšpunkts - neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, jo tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 15. punktu). Lai gan izskatāmajā lietā apstrīdētās normas attiecas uz atšķirīgu tiesisko situāciju, pēc būtības tās rada identiskas tiesiskās sekas par salīdzināmu pārkāpumu. Proti, arī apstrīdētās normas dzīvokļa īpašniekam, kura bezdarbības dēļ nav bijis iespējams noskaidrot faktisko ūdens patēriņu tā atsevišķajā dzīvokļa īpašumā, uzliek pienākumu atlīdzināt visu dzīvojamā mājā radušos ūdens patēriņa starpību neatkarīgi no tās rašanās iemesla, piemēram, avārijas, remontdarbiem vai sliktā mājas ūdensapgādes sistēmas tehniskā stāvokļa. Tādējādi apstrīdētajās normās nav ņemti vērā citi objektīvi iespējami ūdens patēriņa starpības cēloņi un tās neveicina šo cēloņu novēršanu. Ņemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav samērīga, jo nav ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa starpības cēlonis ir, piemēram, sliktais ūdensapgādes sistēmas tehniskais stāvoklis, avārija vai remontdarbi, tad par to ir atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā un nav ne taisnīgi, ne samērīgi negatīvās tiesiskās sekas attiecināt tikai uz atsevišķu dzīvokļa īpašnieku. Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, ir jāmaksā par tās patērēto ūdeni. Proti, nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, neuzstādot skaitītāju, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas un pienākumu maksāt par tās patērēto ūdeni pārlikt uz citiem dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr tādā gadījumā, ja pienākums segt visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai tai personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi skaitītāju, neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts. Tieši šā iemesla dēļ ūdensapgādes pakalpojuma apmaksas noteikumos ir izdarīti grozījumi, kas uzliek personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, pienākumu segt ūdens patēriņa starpību noteiktā apmērā un vienlaikus nodrošina to, ka atlikušo starpības apmēru visi dzīvokļu īpašnieki sedz proporcionāli. Secināms, ka ar apstrīdētajām normām ir pieļauta atkāpe no civiltiesību principiem, kas nosaka kopīpašnieku savstarpējās attiecības, un visa ūdens patēriņa starpības segšanas nasta, neraugoties uz tās rašanās iemesliem, uzlikta personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju. Tādējādi nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai radās apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.