18. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Pieteikumu iesniedzēji ir lūguši vērtēt, vai Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim, un Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim, atbilst Satversmei. Šādā redakcijā apstrīdētās normas vairs nav spēkā. Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par apstrīdēto normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 26. punktu). Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Proti, šīs normas esot piemērojamas ne vien to izskatīšanā esošajās civillietās Nr. C30519918 un Nr. C30733819, bet varot būt piemērojamas arī citās civillietās, kurās tiesvedība vēl turpinās. Līdz ar to esot nepieciešama apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no konkrēta brīža pagātnē, lai aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz atbildētājiem Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās ir vienīgā iespēja aizsargāt to pamattiesības, proti, atrisināt tiesisko strīdu un panākt Satversmei atbilstošu tiesisko risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas attiecībā uz atbildētājiem minētajās civillietās atzīstamas par spēkā neesošām no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Jāņem vērā, ka apstrīdētās normas ir piemērotas citās civillietās, kurās jau stājies spēkā galīgs nolēmums. To piemērošanas rezultāts ir ietekmējis vairāku privāttiesisku attiecību dalībnieku - dzīvokļu īpašnieku, dzīvojamo māju pārvaldnieku un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesiskās intereses. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža varētu aizskart citu personu paļāvību uz tiesiskā regulējuma noteiktību un ietekmēt to uzticēšanos valstij un tiesībām. Šādos apstākļos Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža nav iespējama. Tomēr, lai aizsargātu arī citu salīdzināmā situācijā esošu personu tiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētās normas attiecībā uz šīm personām civillietās, kurās tiesvedība jau uzsākta, bet vēl nav noslēgusies, zaudē spēku no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: