3. Article

Pieteikumu iesniedzēji - Vidzemes apgabaltiesa un Senāts (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim (turpmāk - Pirmā apstrīdētā norma), kā arī Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim, (turpmāk - Otrā apstrīdētā norma, abas kopā - apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 105. pantam. Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā ir civillietas, kurās pret personām - dzīvojamās mājas īpašniekiem (dzīvokļu īpašniekiem) - celtas prasības par daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanas un saņemto pakalpojumu apmaksas parāda piedziņu. Šajās prasībās iekļauti maksājumi par ūdensapgādes pakalpojumiem laikā, kad personām piederošajos dzīvokļu īpašumos nebija uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji. Saskaņā ar apstrīdētajām normām šajā periodā personu ūdens patēriņa aprēķinā iekļauta starpība starp mājas kopējā ūdens skaitītāja (komercuzskaites mēraparāta) rādījumu un atsevišķajos dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu (turpmāk - ūdens patēriņa starpība). Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums ierobežo personas tiesības uz īpašumu, jo samazina tās naudas līdzekļu apmēru. Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Tāpat ir saskatāms šā ierobežojuma leģitīmais mērķis - pārējo dzīvokļu īpašnieku, kuri savos īpašumos ir uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus, interešu aizsardzība. Apstrīdēto normu izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzējas Vidzemes apgabaltiesas ieskata, pastāv personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Proti, pats apstrīdētās normas izdevējs jau ir reaģējis uz pamattiesību ierobežojuma nesamērību un ar 2021. gada Grozījumiem Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās iekļāvis 11.1 punktu - formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam dzīvoklim. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs Senāts norāda, ka nepastāvēja citi līdzekļi, ar kuriem Pirmajā apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais dzīvokļa īpašnieka pienākums apmaksāt visas ēkas ūdens patēriņa starpību ir acīmredzami nesamērīgs. Apstrīdētās normas vienai vai dažām personām, kuru dzīvokļu īpašumos nav uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji, uzliek pienākumu apmaksāt ne vien savu neuzskaitīto ūdens patēriņu, bet arī to ūdens patēriņa starpību, kas var rasties citu iemeslu dēļ. Šādi citi iemesli ir saistīti gan ar citu dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu rīcību, gan dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas slikto tehnisko stāvokli, gan avārijā vai remontdarbos noplūdināto ūdens daudzumu, gan arī nepilnībām komercuzskaites mēraparātos vai individuālajos ūdens patēriņa skaitītājos. Līdz ar to atsevišķam dzīvokļa īpašumam var tikt piemērots pārlieku liels ūdens patēriņa starpības apjoms, neņemot vērā papildu apstākļus, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību, un nenosakot maksimālās ūdens patēriņa normas. Turklāt apstrīdētajās normās noteiktā ūdens patēriņa starpības apmaksas metode mazina visa dzīvokļu īpašnieku kopuma ieinteresētību rūpēties par dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli. Līdz ar to labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, nav samērīgs ar to indivīdu tiesībām un likumiskajām interesēm, kuri cieš zaudējumu pamattiesību ierobežojuma rezultātā.