4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas personai - dzīvokļa īpašniekam - ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Apstrīdētās normas aizsargā gan dzīvojamās mājas īpašnieku kopuma, gan arī katra atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības neciest no nepamatota naudas līdzekļu samazinājuma, jo tās katrai personai nodrošina iespēju norēķināties par tās faktiski patērēto ūdens daudzumu. Apstrīdētās normas vērstas arī uz to, lai pārējie dzīvojamās mājas īpašnieki varētu netraucēti saņemt ūdensapgādes pakalpojumu un pakalpojuma sniedzējs - saņemt samaksu par sniegto pakalpojumu. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība. Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ar apstrīdētajām normām tika radīta metode, pēc kuras nosakāma to dzīvokļu īpašnieku maksājamā daļa, kuru dzīvokļu īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti un līdz ar to nav iespējams iegūt datus par individuālo ūdens patēriņu. Dzīvojamā mājā ar kopēju ūdensapgādes sistēmu un kopēju ūdens ievadu pakalpojums tiek sniegts pilnīgi visiem dzīvokļu īpašniekiem. Ja dzīvokļu īpašnieku kopība ir lēmusi par katra dzīvokļa īpašnieka maksājamās daļas noteikšanu pēc atsevišķajos dzīvokļu īpašumos uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem, bet dzīvojamā mājā ir tādas personas, kuras prasību par skaitītāju uzstādīšanu nav izpildījušas, tad ūdens patēriņa starpību sedz tikai šīs personas, nevis visi dzīvojamās mājas īpašnieki. Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas Vidzemes apgabaltiesas apgalvojumam, ka tas, izdodot 2021. gada Grozījumus, esot reaģējis uz personas pamattiesību ierobežojuma nesamērību. Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams, vai tas atbilst sociālajai realitātei un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. 2021. gada Grozījumi ir šādas vērtēšanas rezultāts. Tie tika izstrādāti, reaģējot uz to, ka izpratne par galvenajiem ūdens patēriņa starpības cēloņiem ir mainījusies. Savukārt apstrīdēto normu izdošanas brīdī nepastāvēja citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Ministru kabinets vērš uzmanību arī uz to, ka apstrīdētās normas jau sākotnēji nebija plānotas kā vienīgais veids, kādā tiek sadalīta dzīvojamā mājā izveidojusies ūdens patēriņa starpība. Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 punktā un Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11. punktā papildus apstrīdētajā normā minētajam gadījumam bija norādīti arī citi gadījumi, kuros uzskatāms, ka dzīvokļa īpašnieks savus pienākumus attiecībā uz ūdens patēriņa uzskaiti nepilda godprātīgi, piemēram, izmanto neverificētu ūdens patēriņa skaitītāju. Lai gan faktiski varēja rasties tāda situācija, ka vienam dzīvokļa īpašniekam jāapmaksā visas dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpība, apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās sekas iestājās tikai tad, ja persona nebija izpildījusi pienākumu uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju. Apstrīdētajās normās iekļautā metode ūdens patēriņa starpības apmaksāšanai nodrošināja iespēju noteikt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu un veikt korektu pakalpojuma apmaksu arī tajos gadījumos, kad viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki savos dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītājus nav uzstādījuši. Līdz ar to nelabvēlīgās tiesiskās sekas, ko personai rada tās pamattiesību ierobežojums, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guvusi sabiedrība.