5. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, jo Ministru kabinets pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas. Noteikt kārtību ūdens patēriņa starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem Ministru kabinets bija tiesīgs, jo vispār šīs kārtības noteikšana ietilpst pilnvarojošās normas - Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtās daļas - tvērumā. Pilnvarojums pats par sevi ļauj Ministru kabinetam ierobežot dzīvokļu īpašnieku tiesības uz īpašumu. Tomēr Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā ietverto pilnvarojumu nevar interpretēt formāli. Ministru kabinets ir pilnvarots izdot tikai tādus noteikumus par ūdens patēriņa starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem, kas atbilst gan minētajā likumā, gan arī citos normatīvajos aktos ietvertajiem noteikumiem un principiem. Saeima, pirmkārt, norāda, ka Ministru kabinets, izdodot Otro apstrīdēto normu, nav ievērojis spēkā esošo tiesisko regulējumu par dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp vispārējos principus, pēc kādiem sedzami izdevumi par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem. Pilnvarojošajā normā likumdevējs paredzējis, ka Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt uz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem vienādi attiecināmu kārtību, kādā nosakāma un aprēķināma katra īpašnieka maksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Turpretī Otrā apstrīdētā norma individualizē konkrētu to dzīvokļu īpašnieku kategoriju, kuriem jāsedz visa ūdens patēriņa starpība, proti, dzīvokļu īpašniekus, kuru īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti. Tādējādi apstrīdētā norma atkāpjas no pilnvarojošajā normā noteiktā principa, ka katrs dzīvokļa īpašnieks apmaksā noteiktu daļu no mājā radušās ūdens patēriņa starpības. Daļa dzīvokļu īpašnieku vispār ir atbrīvoti no pienākuma piedalīties ūdens patēriņa starpības segšanā. Otrā apstrīdētā norma neatbilst arī Latvijas tiesību sistēmā nostiprinātajam civiltiesību principam, ka par kopīpašuma uzturēšanu un ar to saistīto izdevumu segšanu atbild visi kopīpašnieki proporcionāli sev piederošo domājamo daļu īpatsvaram kopīpašumā. Tātad arī šajā aspektā Ministru kabinets nav ievērojis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. Otrkārt, Saeima norāda, ka Ministru kabinets nav vadījies no Satversmē noteiktajiem pamattiesību ierobežojuma kritērijiem. Otrajā apstrīdētajā normā nav atbilstoši samērīguma principam sabalansētas visu dzīvokļu īpašnieku tiesības un tiesiskās intereses. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai Vidzemes apgabaltiesai, ka Otrās apstrīdētās normas sodošais raksturs un tajā paredzētās sekas nav samērīgas ar dzīvokļa īpašnieka pārkāpumu. Tātad Ministru kabinets, izdodot šo tiesību normu, ir pārkāpis Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma robežas. Pat ja atzītu, ka Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši pilnvarojumam, Otrā apstrīdētā norma tomēr nav uzskatāma par atbilstošu samērīguma principam.