7. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma daļēji neatbilst Satversmes 105. pantam. Otrajā apstrīdētajā normā personai noteiktais pienākums veikt visas mājas ūdens patēriņa starpības samaksu šai personai ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Šis pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam ir leģitīms mērķis - citu personu (gan pakalpojuma sniedzēja, gan citu dzīvokļu īpašnieku) tiesību aizsardzība. Ar Otro apstrīdēto normu tika risināts jautājums par metodi, pēc kādas aprēķināma maksājamā daļa tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti, - ja dzīvokļu īpašnieku kopība ir nolēmusi ūdens patēriņa uzskaitei izmantot individuālos skaitītājus. Tas, ka ūdens patēriņa starpību sadalīja starp tādiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nesniedza informāciju par individuāli patērēto ūdens daudzumu, motivēja personas uzstādīt ūdens patēriņa skaitītājus. Turklāt šī norma nodrošināja to, ka dzīvojamās mājas īpašnieki un pakalpojuma sniedzējs savas savstarpējās saistības pilda precīzi. Tādējādi ierobežojums bija piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ūdens patēriņa starpības aprēķina metode, kas iekļauta Otrajā apstrīdētajā normā, bija atbilstoša tālaika izpratnei par ūdens patēriņa starpības rašanās iemesliem un tika izraudzīta kā iedarbīgākais līdzeklis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ministru kabinets primāri tieši dzīvojamās mājas īpašniekiem ir uzticējis tās metodes izvēli, ar kuru tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka maksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Tikai tad, ja dzīvojamās mājas īpašnieki izvēlējušies maksājamo daļu noteikt ar ūdens patēriņa skaitītāju palīdzību, likumdevējs ir iejaucies, nosakot metodi, pēc kuras aprēķināma maksa par dzīvojamā mājā patērēto ūdens daudzumu. Iespējamais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs tad, ja ūdens patēriņa starpības cēlonis saistīts ar kāda dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību. Taču atsevišķos gadījumos arī tādi ūdens zudumi, kas saistīti ar avāriju vai remontdarbiem, varēja tikt sadalīti tikai starp dažiem dzīvokļu īpašniekiem. Līdz ar to Otrā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam tiktāl, ciktāl atsevišķos gadījumos dažiem vai vienam dzīvokļa īpašniekam nācās apmaksāt ūdens patēriņa starpību, kurā ierēķināta arī visa tā ūdens zuduma daļa, kas radusies avārijas vai remonta rezultātā. Par dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli ir atbildīgi visi mājas īpašnieki kopumā. Līdz ar to pienākums dzīvokļa īpašniekam segt arī to ūdens zuduma daļu, kas nav saistīta ar viņa negodprātīgu rīcību, turklāt segt neierobežotā apmērā, ir nesamērīgs.