8. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Otrā apstrīdētā norma personai ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, un tam ir leģitīms mērķis - pārējo dzīvokļu īpašnieku, kuri ir uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus, interešu aizsardzība. Tāpat šīs normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tiesībsargs uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam, jo tajā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Uz to norāda fakts, ka pats apstrīdētās normas izdevējs šo normu ir grozījis. Pilnveidojot Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās ietverto regulējumu, Ministru kabinets pēc būtības ir atzinis, ka Otrā apstrīdētā norma bija acīmredzami nesamērīga. Tas, vai konkrētajam dzīvokļa īpašniekam iestāsies apstrīdētajā normā paredzētās tiesiskās sekas, ir tiešā veidā atkarīgs no pašas personas rīcības. Tomēr jāņem vērā, ka ūdens patēriņa starpība var rasties ne tikai personas darbības vai bezdarbības dēļ. Tipiskākie ūdens patēriņa starpības rašanās jeb ūdens zuduma iemesli ir saistīti ar ūdens noplūdēm avārijās, remontdarbos, atšķirīgu skaitītāju verifikācijas laiku, skaitītāju neesību, atšķirīgu laiku, kad nodoti ūdens skaitītāju rādījumi, faktiski patērētā ūdens patēriņa skaitītāju rādījumu samazināšanu vai nepareizu nolasīšanu, ūdens lietošanu dzīvokļu krānos ar ļoti mazu caurplūdi vai krānu pilēšanu (bojājumiem), skaitītāju nepilnībām, dažādu klašu skaitītāju izmantošanu vai nepareizu to uzstādīšanu, skaitītāju ietekmēšanu, aizsērējušiem skaitītājiem, kā arī nelielu, bet pastāvīgu ūdens aiztecēšanu nepietiekama ventiļu vai krānu hermētiskuma dēļ. Tātad gadījumā, ja personai ir jāapmaksā ūdens patēriņa starpība, kurā ietilpst ne tikai tās neuzskaitītais ūdens patēriņš, bet arī citu apstākļu dēļ radies ūdens patēriņš, šāda starpības sadales kārtība var būt netaisnīga vai nesamērīga. Visi dzīvojamās mājas īpašnieki kopumā ir atbildīgi par mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli, tāpēc nav samērīgi attiecināt visu ūdens patēriņa starpību tikai uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem. Papildus tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Otrajai apstrīdētajai normai analoģisks tiesisks regulējums Pakalpojumu apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās pilnveidots jau 2019. gada novembrī, savukārt pēc būtības identiskajās Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās ietvertajās tiesību normās, arī Otrajā apstrīdētajā normā, atbilstoši grozījumi tika veikti gandrīz divus gadus vēlāk.