10. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma mērķis ir aizsargāt cilvēku tiesības uz veselību, aizliedzot smēķēšanu un tādējādi novēršot arī smēķēšanai pakļauto personu veselības kaitējumu. No sabiedrības veselības aizsardzības ir atkarīga sabiedrības labklājība, tādēļ apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir citstarp vērsts arī uz sabiedrības labklājības aizsardzību. Tabakas aprites likuma 2. panta pirmajā daļā ir noteikts šā likuma mērķis - aizsargāt sabiedrības veselību, tostarp cilvēku tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā, ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem, kā arī ar elektronisko smēķēšanas ierīču tvaiku nepiesārņotā vidē. No likuma anotācijas izriet, ka tiesības tikt pasargātam no tabakas dūmiem un tādējādi arī tiesības uz augstāko iespējamo veselības standartu ir paredzētas vairākos starptautiskos juridiski saistošos dokumentos, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas konstitūcijā, Bērnu tiesību aizsardzības konvencijā, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Tomēr līdz Tabakas aprites likuma pieņemšanai Latvija bija viena no tām valstīm, kuras vēl joprojām nebija izpildījušas Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību 8. pantā un tā vadlīnijās noteiktās prasības (sk. likumprojekta Nr. 90/TA-2143 anotāciju). Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību 5. panta 2. punkta "b" apakšpunkts nosaka valstu tiesisko mērķi tabakas regulējuma jomā, un saskaņā ar to katra valsts atbilstoši savām iespējām pieņems un ieviesīs efektīvus likumdošanas, izpildvaras, administratīvos vai citus pasākumus un sadarbosies, ciktāl piemērots, ar citām valstīm, izstrādājot atbilstošas politikas tabakas patēriņa novēršanai un samazināšanai un šo politiku ietvaros apkarojot atkarību no nikotīna un pakļaušanu tabakas dūmiem. Savukārt minētās konvencijas 8. panta 1. punktā ietverta norāde uz nepārprotami zinātniskiem pierādījumiem tam, ka pakļaušana tabakas dūmiem izraisa nāvi, slimības un invaliditāti. Minētās konvencijas 8. panta kontekstā ir atzīts, ka valstīm, ja tas nepieciešams, ir jāpastiprina un jāpaplašina cilvēku aizsardzība pret tabakas dūmu iedarbību. Nepieciešamā rīcība var aptvert jaunu tiesību aktu ieviešanu vai tiesību aktu grozīšanu, to efektīvu izpildi un arī citus pasākumus, kas būtu pamatoti ar jauniem zinātniskiem pierādījumiem (sk.: WHO Framework Convention on Tobacco Control. Guidelines for implementation of Article 8, 2013, p. 7). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas ir uzskatāmas par avotu ar rekomendējošu, bet vienlaikus arī autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā izvēlēties optimālo rīcības modeli (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu). Tātad valstij, izstrādājot un ieviešot tabakas aprites regulēšanas politiku, ir jāņem vērā Pasaules Veselības organizācijas Vispārējā konvencijā par tabakas uzraudzību un citos Latvijai saistošos starptautiskos normatīvajos aktos noteiktās prasības. Smēķēšanas atkarība ilgstoši sabiedrībā tika uzskatīta par normālu parādību (sk., piemēram: Slimību profilakses un kontroles centrs. Datu vizualizācijas par smēķēšanu. Ikdienas smēķētāju (15-74 g. v.) īpatsvars pa dzimumiem, %. Pieejams: www.spkc.gov.lv). Veselības ministrija, iesniedzot Saeimai priekšlikumus likumprojekta otrajam lasījumam, norādījusi, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama, lai mazinātu apmeklētāju un darbinieku pakļaušanu pasīvajai smēķēšanai visās azartspēļu organizēšanas vietās (sk. likumprojekta Nr. 48/Lp14 materiālus). Arī no apkopotajiem datiem par iedzīvotāju smēķēšanas paradumiem 2018. gadā izriet tas, ka smēķēšana Latvijā uzskatāma par galveno ļaundabīgu audzēju riska faktoru un kopumā bijusi par cēloni 31,8 procentiem no visiem nāves gadījumiem. Tādēļ tika skaidri noteiktas valsts prioritātes - finansējuma palielināšana veselības aprūpei un kaitīgo dzīves paradumu izplatības mazināšana, primāri mazinot smēķēšanas un alkohola izplatību Latvijā (sk.: Smēķēšanas izplatība un sekas Latvijā 2018. gadā. Rīga: Slimību profilakses un kontroles centrs, 2019, 4., 10.-11. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka gan aktīvā, gan pasīvā smēķēšana ir kaitīga un rada nelabvēlīgu ietekmi uz sabiedrības veselību īstermiņā un ilgtermiņā. Satversmes tiesa jau atzinusi indivīda un sabiedrības veselību par vērtību, kurai ir neapšaubāma nozīme sabiedrības labklājības nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punktu). Piemēram, attiecībā uz cilvēku veselības aizsardzību ir saprotams, ka likumdevējs ir rūpējies par azartspēļu organizēšanas vietu apmeklētāju un darbinieku fizisko veselību, novēršot veselības kaitējuma riskus, kas saistīti ar smēķēšanas dūmu ieelpošanu un pakļautību tiem. Savukārt sabiedrības labklājība ir vērtējama ne tikai no finansiālās, bet arī vispārcilvēciskās perspektīvas. Proti, līdztekus materiālās labklājības aspektiem jēdziens "sabiedrības labklājība" ietver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punktu). Līdz ar to sabiedrības labklājība un citu cilvēku tiesību uz veselību aizsardzība ir savstarpēji saistītas tiesības un intereses, kuras daļēji pārklājas un nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo mērķim aizsargāt azartspēļu organizēšanas vietu darbinieku un azartspēļu spēlētāju - smēķētāju un smēķēšanai pakļauto personu - veselību un novērst saslimstības riskus. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir viens no līdzekļiem, kas izmantojami citu cilvēku tiesību aizsardzībai. Sabiedrības veselība ir nozīmīga visai valstij, tātad ierobežojums kalpo arī tādam leģitīmam mērķim kā sabiedrības labklājības aizsardzība. Smēķēšanas aizliegums azartspēļu zālēs ir arī sabiedrības interesēs - tas ir vērsts uz atkarību mazināšanu un sociālās spriedzes novēršanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka azartspēles var negatīvi ietekmēt ne tikai cilvēka finansiālo situāciju, potenciāli radot nekontrolētus tēriņus, bet arī garīgo veselību, citstarp radot atkarību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 21. punktu). Patoloģiska azartspēļu atkarība var radīt negatīvas sekas attiecībā uz personas garīgo attīstību, piemēram, nelabvēlīgi ietekmēt tās attiecības ar citiem cilvēkiem, tostarp ģimeni un draugiem, palielināt iespējamību izdarīt noziedzīgus nodarījumus vai iesaistīties tajos, kā arī nonākt finansiālās grūtībās (sk.: National Research Council Pathological Gambling: A Critical Review. Washington DC: The National Academies Press, 1999, p. 158). Tādējādi atkarība no azartspēlēm rada negatīvas sekas ne tikai indivīdam, bet arī ģimenei un sabiedrībai kopumā. Tātad apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība.