8. Article

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 20.1. punktu). Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp veicot komercdarbību (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 27.2. punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu). Tādēļ Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka katrā atsevišķā gadījumā tiesai ir jāizskata šāds jautājums: vai lietas apstākļi, aplūkojot tos kopumā, piešķir prasītājam īpašuma tiesības uz materiālajām interesēm, kuras aizsargā Konvencijas Pirmā protokola 1. pants (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada 11. janvāra sprieduma lietā "Anheuser-Busch Inc. v. Portugal", pieteikums Nr. 73049/01, 63. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka jēdzienam "īpašums" minētās normas izpratnē ir autonoma nozīme, kura neaprobežojas tikai ar īpašuma tiesībām uz fiziskiem objektiem, un ka dažādas citas tiesības un intereses, kas veido aktīvus, arī var uzskatīt par īpašuma tiesībām un tātad par īpašumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 25. marta sprieduma lietā "Iatridis v. Greece", pieteikums Nr. 31107/96, 54. punktu). Arī ekonomiskās intereses, kas izriet no komercdarbības veikšanas, ir uzskatāmas par īpašumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1989. gada 7. jūlija sprieduma lietā "Tre Traktörer Aktiebolag v. Sweden", pieteikums Nr. 10873/84, 53. punktu). Lai šādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par tiesību uz īpašumu objektu, tām jābūt saistītām ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.2. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 7. jūnija sprieduma lietā "O'Sullivan McCarthy Mussel Developement Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 89. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais, kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs, nosaka tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu; otrais noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu un paredz zināmus nosacījumus tās īstenošanai; trešais noteikums, kas ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm tiesības saskaņā ar vispārējām interesēm kontrolēt īpašuma izmantošanas kārtību. Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību netraucētā izmantošanā, tādēļ tie ir interpretējami, ņemot vērā pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2004. gada 22. jūnija sprieduma lietā "Broniowski v. Poland", pieteikums Nr. 31443/96, 134. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš and Perepjolkins v. Latvia", pieteikums Nr. 71243/01, 93. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās komercdarbība gan nav saistīta ar smēķēšanu, taču apstrīdētā norma noteic, ko Pieteikuma iesniedzēja savā azartspēļu organizēšanas vietā drīkst vai nedrīkst atļaut. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai tiekot ierobežota iespēja netraucēti izmantot savas īpašuma tiesības. Pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā Pieteikuma iesniedzēja vairs nevar netraucēti turpināt savu komercdarbību sev vēlamā veidā, proti, ne tikai organizēt azartspēles, bet arī to organizēšanas vietās nodrošināt apmeklētājiem iespēju smēķēt iekštelpās. Tādējādi apstrīdētās normas tiesiskās sekas ietiecas netraucētā īpašuma tiesību izmantošanā, ierobežojot komercdarbības veikšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz netraucētu īpašuma izmantošanu.