1. Article

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai bija jānošķir valsts sociāli politiskas izvēles no pamattiesībām izrietošajām pozitīvajām valsts saistībām. Uzskatu, ka tiesa ar to nav tikusi galā. 1.1. Tiesa attiecināja uz valsts kompensāciju cietušajiem Satversmes 92. panta trešā teikuma prasības, jo likumdevējs esot paredzējis tiesību aizsardzības līdzekli un nolēmis piešķirt cietušajiem valsts kompensāciju par noteiktu kategoriju - tīšu, vardarbīgu - noziedzīgu nodarījumu rezultātā radītu kaitējumu. Taču tas, ka valsts izveidojusi kompensācijas mehānismu par personas izdarīta noziedzīga nodarījuma kaitējuma kompensāciju, nenozīmē, ka šāds mehānisms jau tāpēc vien ietilpst Satversmes 92. panta trešā teikuma tvērumā. Ar šāda mehānisma izveidi valsts netop atbildīga par citu (privātpersonu) izdarītiem pamattiesību pārkāpumiem. Valsts ir atbildīga vienīgi par savu pārkāpumu - to, ka tā nav izpildījusi savas pozitīvās saistības, proti, nav pietiekami aizsargājusi indivīdu vai nav nodrošinājusi efektīvu aizsardzības un atlīdzinājuma mehānismu (kā piemēram gadījumā, kurš izskatīts tiesas citētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumā lietā Vanyo Todorov v. Bulgarie, pieteikuma Nr. 31434/15). Šādos gadījumos tieši valsts pieļauj tiesību pārkāpumu, un tādēļ tai jāsniedz atbilstīgs atlīdzinājums aizskartajai personai. Tātad tikai tad, ja valsts iestādēm ir vai vajadzēja būt zināmam par reālu apdraudējumu personas pamattiesībām (piemēram, uz dzīvību vai personas neaizskaramību) no trešās personas puses, un tā nerīkojas, lai to novērstu vai izmeklētu, tad valsts pārkāpj savus pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no attiecīgajām pamattiesībām (attiecīgi, piemēram, Satversmes 93. vai 94. panta). Savukārt, ja viena persona izdara noziedzīgu nodarījumu pret citu personu, bet valsts ir nodrošinājusi efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus personai gan pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, gan pēc izdarīšanas, veicot pienācīgu noziedzīga nodarījuma izmeklēšanu, vainīgā sodīšanu un nodarītā atlīdzināšanu, valsts nav atbildīga. Tādējādi apstrīdētās normas nemaz neskar valsts pienākumus, kas izriet no Satversmes 92. panta trešā teikuma. 1.2. Lai pastiprinātu savus argumentus par Satversmes 92. panta trešā teikuma saturu, Satversmes tiesa izmantoja atsaukšanos uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Vanyo Todorov v. Bulgarie. Atsaucoties uz šo spriedumu, Satversmes tiesa sprieduma 11. punktā izdara secinājumu, ka "Konvencijas 2. panta izpratnē šāds atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē valsts pienākumu paredzēt tādu tiesību aizsardzības līdzekli, kas nonāvētā tuviniekam ļautu pieprasīt kompensāciju par tam radīto morālo kaitējumu", bet turpinājumā, ka "līdz ar to Satversmes 92. panta trešais teikums uzliek valstij pienākumu izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve, ļautu cietušajam aizsargāt aizskartās tiesības un saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu". Taču minētajā spriedumā lietā Vanyo Todorov v. Bulgarie nav izvirzīts valsts pienākums valstij garantēt, ka cietušais saņem atbilstīgu atlīdzinājumu. Pirmkārt, Satversmes tiesa neatklāj, ka pieminētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā tiesa atzina, ka valsts nav atbildīga par mirušās personas nāvi. Attiecīgi Konvencijas 13. pants nav piemērojams un valstij nav pienākuma maksāt kompensāciju cietušajam saistībā ar personas nāvi (sk. sprieduma 58. un 59. punktu). Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tādos apstākļos kā konkrētajā lietā, kur pieteicējs bija vienīgais ģimenes loceklis un vienīgais mirušā brāļa mantinieks, un kur viņš bija uzturējis ciešas attiecības ar viņu, valsts, nenodrošinot nekādus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas būtu ļāvuši pieteicējam pieprasīt finansiālu kompensāciju par viņam, iespējams, nodarīto morālo kaitējumu, nav izpildījusi savu pienākumu izveidot tiesu sistēmu, kas spēj nodrošināt "pienācīgu kompensāciju" Konvencijas 2. panta izpratnē (sk. sprieduma 66. punktu). Tātad Konvencijas pārkāpums izriet no tā, ka valsts nav nodrošinājusi cietušajam tiesības pieprasīt kompensāciju no vainīgā, nevis no tā, ka valsts nav izmaksājusi viņam kompensāciju. Lietā Zavoloka v. Latvia (pieteikums Nr. 58447/00) Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tā nevar secināt absolūtu un vispārēju pienākumu valstīm nodrošināt finansiālas kompensācijas par morālo kaitējumu piespriešanu mirušā tuviniekiem (no vainīgā) gadījumā, kad valsts nav atbildīga par mirušās personas nāvi (sk. sprieduma 40. punktu). Tobrīd atbilstoši Augstākās tiesas plēnuma 1999. gada 26. februāra lēmumam un lietas pamatā esošajam Senāta 1999. gada 31. marta spriedumam lietā SKC-1/1999 Civillikuma 1635. pants neparedzēja tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma kompensāciju, savukārt Civillikuma 19. nodaļā nebija paredzētas mirušās personas tuvinieka tiesības uz nemantiskā kaitējuma kompensāciju no personas, kas vainojama mirušās personas nāvē. Tomēr pieminētajā spriedumā lietā Vanyo Todorov v. Bulgaria norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa vēlāk atkāpās no minētās prakses, atzīstot Konvencijas 2. panta pārkāpumu gadījumā, kad attiecīgās tiesību sistēmas neparedzēja iespēju pieprasīt kompensāciju par morālo kaitējumu, kas radies tuva radinieka nāves rezultātā, no atbildīgajiem ārstiem vai veselības aprūpes iestādēm (sk. sprieduma 65. punktu). Atbilstoši spriedumam lietā Vanyo Todorov v. Bulgaria tuvākajiem ģimenes locekļiem ir tiesības pieprasīt finansiālu kompensāciju par morālo kaitējumu, kas nodarīts viņu radinieka nāves rezultātā (sk. sprieduma 65. punktu). Taču joprojām valstij nav no Konvencijas izrietoša pienākuma nodrošināt kompensāciju no tās līdzekļiem, bet gan tikai pienākums nodrošināt iespējas pieprasīt kompensāciju no personas, kas vainojama mirušās personas nāvē.