2. Article

Tāpat ar valsts kompensāciju cietušajiem valsts neveido tiesību aizskāruma atlīdzinājuma mehānismu Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē. Valsts kompensācija cietušajam ir sociāli atbildīgas valsts morāli politiska izvēle, kas sakņojas sabiedrības solidaritātē ar noziedzīgos nodarījumos smagāk cietušajiem, vēlmē tos neatstāt vienatnē ar noziedzīga nodarījuma rezultātā gūtajām ciešanām, vēlmē tiem palīdzēt pārvarēt noziedzīga nodarījuma rezultātā gūto kaitējumu. Tādēļ arī kompensācijas mehānisma centrā ir cietušais - kompensācija cietušajam tiek izmaksāta ātri un pat vēl nenoskaidrojot konkrēto noziedzīga nodarījuma izdarītāju. Valsts kompensācijas mehānisma idejas pamatā ir viktimoloģijas pētījumi un sociāli atbildīgas sabiedrības vajadzība rūpēties par noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušo. Noregulēt juridiski šādu sabiedrības vajadzību tika uzsvērts 1977. gada 28. septembra Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijā Nr. 27 par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem. Vēlāk uz tās pamata tika pieņemta arī 1983. gada 24. novembra Eiropas Padomes konvencija par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem. Abu dokumentu ievados tika uzsvērts, ka valsts kompensācija cietušajiem ir maksājums, kas balstās taisnīgumā un sociālajā solidaritātē (sk. 1977. gada 28. septembra Ministru komitejas rezolūciju Nr. 27 par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem otro ievadapsvērumu, to atkārto arī uz rezolūcijas pamata vēlāk izstrādātās 1983. gada 24. novembra Eiropas Padomes konvencijas par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem otrais ievadapsvērums). Tādējādi valsts kompensācija cietušajiem varētu tikt aplūkota Satversmes 109. panta kontekstā kā viens no sociālo drošību veicinošiem pasākumiem.