3. Article

Sociālās politikas jomā valstij ir plaša politiskās izvēles un novērtējuma brīvība. Tā ir vērsta uz politiska un fiskāla līdzsvara panākšanu starp sabiedrības vajadzībām un valsts finansiālajām iespējām. Valsts var noteikt atbalsta mērķus, sociālo labumu saņēmēju loku, labumu veidu, apjomu, izveidot dažādus administratīvos kritērijus. Izveidojot attiecīgo sistēmu, valsti ierobežo vispārējie tiesību principi, tiesiskās vienlīdzības prasība, samērīgums. 3.1. Līdzīgi arī valsts kompensācijas cietušajiem gadījumā valsts noteic, ka kompensācija tiek piešķirta tikai noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, valsts noteic kompensācijas apjomus, piešķiršanas un atprasīšanas mehānismu. Valsts kompensācijas cietušajiem pamatā esošajos pārnacionālajos dokumentos - 1977. gada 28. septembra Ministru komitejas rezolūcijā Nr. 27 par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem, 1983. gada 24. novembra Eiropas Padomes konvencijā par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem - ir uzsvērta valstu plašā politiskā brīvība, kā veidot kompensācijas mehānismu. Rezolūcijas Nr. 27 3. punkts paredz, ka kompensāciju var izmaksāt vai nu sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros, vai izveidojot īpašu kompensācijas shēmu, vai izmantojot apdrošināšanas līdzekļus, bet 5. punkts -, ka kompensācijai atbilstošos gadījumos jāietver vismaz iepriekšējo un turpmāko ienākumu zaudējums, izdevumu pieaugums, medicīniskie izdevumi, medicīniskās un profesionālās rehabilitācijas izdevumi un bēru izdevumi. Rezolūcijas 5. punktam tuvu regulējumu satur arī konvencijas 4. pants, papildu paredzot, ka attiecībā uz mirušā apgādājamajiem jāietver arī uzturlīdzekļu zaudējums. Tādējādi tiesai bija jāievēro ne tikai likumā "Par valsts kompensāciju cietušajiem" noteiktais kompensācijas apmērs, bet arī citos likumos noteiktās sociālās garantijas. Piemēram, pie tām pieder arī apgādnieka zaudējuma pensija, bēru izdevumu kompensācija ar apbedīšanas pabalstu, citi sociālie pabalsti, apmaksāti cietušo sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, kā arī nodokļu atlaides. Turklāt par šīm garantijām valsts kompensācijas apmērs cietušajam netiek samazināts; tātad tas ir vēl papildu sociāls atbalsts. 3.2. Tiesības uz valsts kompensāciju ir noziedzīgā nodarījumā cietušajam. Cietušā nāves gadījumā cietušais kriminālprocesā ir kāds no mirušā tuviniekiem (sk. Kriminālprocesa likuma 95. panta trešo daļu). Atbilstoši Eiropas Savienības 2012. gada 25. oktobra direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI, 2.pantam nonāvētā upura gadījumā cietušie ir ģimenes locekļi, kuriem minētās personas nāves rezultātā ir nodarīts kaitējums, un konkrēti - laulātais, persona, kura ar cietušo pastāvīgi un ilgstoši dzīvo tuvās attiecībās un kurai ar cietušo ir kopīga mājsaimniecība, radinieki tiešā līnijā, brāļi un māsas un cietušā apgādājamie. Tādējādi faktiski cietusi ir upura ģimene. Tiesa nav ievērojusi, ka upura nāves gadījumā kompensācijas saņēmējs jeb cietušais faktiski ir ģimene, upura tuvākie. Tādējādi tieši tikai un vienīgi no viņu pašu iekšējā lēmuma ir atkarīgs tas, cik liela būs katrā konkrētajā gadījumā vienam atsevišķam tuviniekam izmaksātās kompensācijas apmērs. 3.3. Tiesa norāda, ka likumā "Par valsts kompensāciju cietušajiem" paredzētā kompensācijas izmaksa proporcionālās daļās vairākiem cietušajiem upura nāves gadījumā, ir saskanīga ar prasību pēc taisnīgas un samērīgas kompensācijas, bet vienlaikus norāda, ka tā esot pamatota vienīgi ar valsts budžeta interesēm un konkrētajā administratīvajā lietā dēļ lielā par cietušajiem atzīto personu skaita katram cietušajam piešķirtā kompensācija ir pretēja cilvēka cieņai, nav taisnīga un samērīga. Sprieduma argumenti ir ārkārtīgi neskaidri un savstarpēji pretrunīgi. No vienas puses, sprieduma argumentācijā atrodamas atziņas, ka ir svarīgi nodrošināt valsts kompensācijas sistēmas finansiālo ilgtspēju, ka valsts var pieļaut piešķiramās kompensācijas apmēru diferencēt, var noteikt maksimālo un minimālo kompensācijas apmēru, var precīzi noteikt kompensācijas apmēru atbilstoši katram noziedzīgā nodarījuma veidam, var neatvēlēt iestādei vai tiesai brīvību kompensācijas apmēra noteikšanā. Taču, no otras puses, turpinājumā tiesa kritizē likumdevēja pozīciju par to, ka valsts budžeta intereses pašas par sevi bez jebkādiem citiem objektīviem apsvērumiem nevar attaisnot proporcionālas kompensācijas izmaksu, ka proporcionāla kompensācijas sadale ietekmē katram cietušajam izmaksājamās kompensācijas apmēru un ka kompensācijas apmēra sadalījumu atkarībā no cietušo skaita nevar noteikt tiesību piemērotājs. Izmantojot atsauci uz administratīvajā lietā proporcionāli cietušo skaitam noteiktās valsts kompensācijas apmēru, Satversmes tiesa nenošķir kompensācijas apmēra faktisko cēloni no normatīvā pamata. Ja tiesa atzīst, ka ievērojams cietušo skaits samazina katram izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru un atzīst to par neatbilstošu Satversmei, tad tas nozīmē, ka valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir palielināms, lai katram no ģimenē esošajiem tiktu izmaksāta lielāka kompensācija. Tomēr spriedumā nav vispār detalizētāk vērtēts, vai un pēc kādas mērauklas valsts kompensācijas maksimālais apmērs būtu uzskatāms par neatbilstošu. Spriedums vienlaikus atzīst, ka likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt kompensācijas maksimālo apmēru (t.sk. piesaisti minimālajai algai), bet tomēr apšauba apmēru kā "netaisnīgu", nesniedzot konkrētu kritēriju, pēc kā to vērtēt. Satversmes tiesa atsaucas uz cilvēka cieņas konceptu nevietā. Spriedumā nav atklāti kritēriji, pēc kuriem tā secina, ka valsts kompensācijas apmērs ir pretējs cilvēka cieņai. Valsts finansiālās spējas kritika kā pamats valsts kompensācijas apmēram ir nepamatota, jo lietā tika norādīts, ka kompensācijas sistēmas pamatā ir liktas ne tikai valsts finansiālās iespējas, bet arī noziedzīgā nodarījuma sekas un kompensācijas saņēmēju loks.