4. Article

Nevaru piekrist arī tiesas sprieduma rezolutīvajai daļai, jo nedz no tās, nedz sprieduma argumentācijas nav saprotams, kura apstrīdēto normu daļa atzīta par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu: vai tā ir norma, kas noteic valsts kompensācijas maksimālo apmēru, un kādā daļā, vai tā ir norma, kas noteic kompensācijas sadali proporcionāli cietušo skaitam, un kādā daļā. Kā jau minēju iepriekš, spriedumā tiesa argumentē, ka valsts var noteikt kompensācijas maksimālo apmēru tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā, kurā persona zaudējusi dzīvību, kā arī valsts var noteikt proporcionālu kompensācijas sadali vairākiem cietušajiem. Tā kā tiesa nekonkretizē, kas ir taisnīga un samērīga kompensācija, kas ir kompensācija, kas ievēro cilvēka cieņu, tad nav skaidrs, kāds kompensācijas maksimālais apmērs būtu nosakāms, lai izpildītu tiesas spriedumu, kā arī nav skaidrs, kā šāda kompensācija būtu sadalāma cietušajai ģimenei. Spriedumā tiesa pat argumentē, ka: "apstrīdētās normas, ciktāl tās nosaka personas nāves gadījumā piešķiramo valsts kompensācijas maksimālo apmēru, paredzot tā sadalīšanu proporcionāli cietušo skaitam, ne vienmēr (mans izcēlums) nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju" (sk. sprieduma 13.3. punktu). Tātad tiesa pieļauj, ka kaut kādos gadījumos apstrīdētās normas nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju personas nāves gadījumā. Taču no sprieduma argumentācijas nav saprotams, kuri ir tie gadījumi, kad apstrīdētās normas nav atzītas par neatbilstošām Satversmes 92.panta trešajam teikumam. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2025. gada 11. jūlijā