9. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Satversmes ievadā un 115. pantā ietvertais ilgtspējas princips uzliek ikvienam pienākumu izturēties atbildīgi pret nākamajām paaudzēm, saglabājot tām iespēju dzīvot kvalitatīvā vidē un to uzlabot, taču apstrīdētajās normās paredzētā dabas teritoriju apbūve šo principu pārkāpj. Jūrmalas dome norāda, ka Jūrmalas pilsētā ietilpst ne tikai dabas teritorijas, bet arī cilvēku ikdienas dzīves telpa, kurā tiek apmierinātas viņu ekonomiskās un sociālās vajadzības. Teritorijas plānojuma grozījumos, cik vien tas iespējams, atbilstoši ilgtspējas principam ir līdzsvarota dabas aizsardzība un personu tiesības dzīvot labvēlīgā sociālajā vidē. 9.1. Satversmes 115. pants nosaka: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Labvēlīga vide, kuru veido dažādi tās elementi un šo elementu savstarpējā mijiedarbība, ir sabiedrības eksistences pamats. No tās atkarīga sabiedrības un ikvienas personas izdzīvošana un labklājība ilgtermiņā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008‑38‑03 9.1. punktu). Labvēlīga ir tāda vide, kurā personas var dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi harmonijā ar dabu. Labvēlīga vide ietver dabas vidi, personu mijiedarbību ar to, kā arī dabas videi piemītošo personu veselības un labklājības nemateriālo aspektu. Savukārt dabas vides izmaiņas ietekmē ikvienu personu un arī sabiedrību kopumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑48‑03 6.1.1. punktu un 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023‑01‑03 17.1. punktu). Labvēlīgas vides jēdziens ir cieši saistīts ar Satversmes ievadā nostiprināto ilgtspējas principu, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu. Ilgtspējīga attīstība ietver integrētu un līdzsvarotu vides, ekonomikas un sabiedrības labklājības attīstību, kas apmierina iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tas ir viens no Latvijas attīstības pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem, kas kopā ar tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē veido vienotu vides konstitucionālisma sistēmu (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-01-03 17.2. punktu). Proti, vides aizsardzība jāīsteno tā, lai tiktu nodrošināta vides ilgtspēja, kas nozīmē ekosistēmu, kuru pamatā ir bioloģiskā daudzveidība, funkcionēšanu ilgtermiņā (sk.: Meiere S. Daba, princips "in dubio pro natura" un ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Grām.: Indivīds, tiesības un tiesas: tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 83. starptautiskās zinātniskās konferences tiesību zinātnes rakstu krājums. Latvijas Universitāte. Juridiskā fakultāte. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2025, 279. lpp.). Satversmes 115. pantā ietverts no ilgtspējas principa izrietošais valsts un pašvaldību institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Tas nozīmē, ka valstij ir jāinformē sabiedrība par vides stāvokli un ne tikai jārūpējas par vides stāvokļa saglabāšanu, bet arī jāsasniedz pēc iespējas augstāka vides aizsardzības pakāpe un nepārtraukti jāuzlabo esošā situācija. Turklāt politikas mērķu un tiesību aktu izstrādāšanā un pieņemšanā, kā arī politikas mērķu īstenošanā un tiesību aktu piemērošanā ir jāņem vērā vides aizsardzības intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu un 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑24‑03 7. punktu). Viens no procesiem, kuru mērķis ir ilgtspējīgas vides nodrošināšana un kuri vērsti uz mērķi - efektīva vides aizsardzība, ir teritorijas plānošana. Ilgtspējas princips prasa, lai teritorijas plānošanas procesā tiek nodrošināts līdzsvars starp vides aizsardzību un ekonomiskajām un sociālajām interesēm, nepieļaujot tādu attīstību, kas varētu apdraudēt vidi un tātad arī personu labklājību. Saskaņā ar ilgtspējas principu ir rūpīgi jāizvērtē ekonomisko un sociālo interešu īstenošanas ietekme uz vidi un tātad uz ikvienu personu. Šis izvērtējums veicams, teritorijas plānojuma izstrādes procesā iesaistot sabiedrību, sniedzot tai ziņas par vides stāvokli, kā arī apsverot sabiedrības viedokļus un pamatojot izraudzīto teritorijas plānošanas risinājumu. Tikai tāds attīstības risinājums, kas ir vispusīgi izvērtēts un pamatots, uzskatāms par ilgtspējīgu. Turklāt teritorija jāplāno tā, lai vides stāvoklis tiktu ne tikai saglabāts, bet arī līdzsvaroti un atbildīgi uzlabots (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu, 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-19-03 15.1. punktu un 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑24‑03 11. punktu). Teritorijas plānošana ir vērsta uz atšķirīgu interešu saskaņošanu. Tādēļ vispusīgs izvērtējums ir obligāta teritorijas plānošanas sastāvdaļa. Pašvaldības uzdevums šajā procesā ir izvērtēt un līdzsvarot atšķirīgās intereses un pieņemt tai un tās iedzīvotājiem vislabāk piemēroto lēmumu. Ilgtspējas principa ievērošana teritorijas plānošanā ir nodrošināma, piemērojot vides aizsardzības principus, tostarp piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Saskaņā ar piesardzības principu ir pieļaujama tādu darbību vai pasākumu ierobežošana vai aizliegšana, kuru ietekme uz vidi, personu veselību un labklājību nav pietiekami izvērtēta. Satversmes tiesa atzinusi, ka piesardzības principa mērķis ir mazināt nākotnē iespējamās negatīvās sekas. Tas prasa, lai iespējamie riski tiktu izvērtēti un novērsti pēc iespējas agrākā lēmumu pieņemšanas stadijā. Piesardzības principa ievērošana veicina vides ilgtspēju, nodrošinot dabas resursu pieejamību iespējami ilgāk. Turklāt teritorijas plānojuma pieņemšanas procesā piesardzības princips tiek īstenots citstarp ar stratēģiskā novērtējuma procedūru (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu un 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023‑01‑03 17.2. punktu). Savukārt izvērtēšanas princips paredz, ka jebkuras tādas darbības sekas, kas var būtiski ietekmēt vidi, personu veselību un labklājību, jāizvērtē pirms attiecīgās darbības atļaušanas vai uzsākšanas. Darbība, kas var negatīvi ietekmēt vidi pat tādā gadījumā, ja ir ievērotas visas vides aizsardzības prasības, pieļaujama tikai tad, ja paredzamais pozitīvais rezultāts, proti, visas sabiedrības ieguvums, pārsniedz ar attiecīgo darbību nodarīto kaitējumu videi. Saskaņā ar šo principu ir argumentēti jāizvērtē, kurai no konstitucionāli aizsargātajām vērtībām - vides aizsardzībai vai ekonomiskajām un sociālajām interesēm - konkrētajos apstākļos dodama priekšroka (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9. punktu). Ilgtspējas princips, piesardzības princips un izvērtēšanas princips ir arī ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - ietekmes novērtējums), tostarp stratēģiskā novērtējuma, procedūras pamatā (sk. likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 3. panta 6. punktu). Tādējādi no piesardzības un izvērtēšanas principiem izriet pašvaldības pienākums teritorijas plānojuma pieņemšanas procesā definēt, pamatot un savstarpēji līdzsvarot gan vides intereses, gan arī ekonomiskās un sociālās intereses. Tas nozīmē arī pienākumu balstīties uz precīziem datiem, lai noteiktu, tieši kādas ekonomiskās un sociālās intereses pieprasa iejaukšanos vidē, kādu kaitējumu videi šāda iejaukšanās varētu radīt un vai attiecīgais kaitējums būtu pieļaujams. Lai vispusīgi līdzsvarotu dažādas intereses, ietekmes novērtējuma procesā ir jākonsultējas ar kompetentajām institūcijām, jāuzklausa ieinteresētās personas un jāizvērtē to izteiktie viedokļi. Tādējādi Satversmes 115. pants ietver pašvaldības pozitīvo pienākumu nodrošināt to, lai teritorijas plānojums būtu ilgtspējīgs un tā pieņemšanā citstarp būtu ievēroti piesardzības un izvērtēšanas principi. 9.2. Jūrmalas dome lūdz izbeigt tiesvedību lietā un norāda, ka Teritorijas plānojuma grozījumi neaizskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības, bet tās tiesību aizskārumu varētu radīt detālplānojums, kurā tiks precizēts, tieši kāda apbūve strīdus zemes vienībās būs atļauta. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tās pamattiesības aizskar strīdus zemes vienībām noteiktais funkcionālais zonējums, kas ar detālplānojumu nav grozāms. Zemes izmantošanas un apbūves noteikšana teritorijas plānojumā atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 15. punktam ir pašvaldības autonomā funkcija, un pašvaldībai ir plaša rīcības brīvība teritorijas plānojuma satura noteikšanā. Tomēr šo brīvību ierobežo vispārējie tiesību principi, Satversme, teritorijas plānošanas principi un citas vides tiesību normas. Savukārt teritorijas attīstības plānošanas sistēmu veido vairāki savstarpēji saistīti dažāda veida plānošanas dokumenti ar atšķirīgu mērķi un detalizācijas pakāpi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 8.1. un 8.2. punktu). Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei. Savukārt detālplānojums detalizē un konkretizē teritorijas plānojumā noteiktajā funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus un aprobežojumus, nosakot prasības katras zemes vienības teritorijas izmantošanai un apbūvei (sk. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8., 10. punktu un 28. panta pirmo daļu). No minētā izriet, ka detālplānojums ir tāds teritorijas plānošanas dokuments, ar kuru teritorijas plānojumu drīkst vienīgi detalizēt, bet ne grozīt. Tādējādi teritorijas apbūvi pieļauj tieši teritorijas plānojumā noteiktais funkcionālais zonējums. Savukārt detālplānojumā iespējams precizēt to, kādā veidā iespējamā apbūve tiks īstenota. Ar teritorijas plānojumu ir jānodrošina dažādu interešu līdzsvarošana un īstenošana, turklāt jānosaka ne tikai teritorijas atļautā izmantošana, bet arī teritorijas aizsardzības prasības (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 8. un 8.2. punktu). Piesardzības un izvērtēšanas principi prasa, lai iespējamais kaitējums videi tiktu apzināts, izvērtēts un samazināts vai novērsts jau pēc iespējas agrākā teritorijas plānošanas stadijā, proti, līdz teritorijas plānojuma pieņemšanai. Tādējādi jau teritorijas plānojuma izstrādes procesā pašvaldībai lēmumi par teritorijas izmantošanu un apbūvi ir jāpieņem atbilstoši ilgtspējas, piesardzības un izvērtēšanas principiem. Teritorijas plānojuma grozījumos ietvertās apstrīdētās normas paredz, ka līdz šim neapbūvētā dabas un apstādījumu teritorijā tiek plānota savrupmāju apbūve, un attiecīgi tās aizskar Satversmes 115. pantā ietvertās ikvienas personas tiesības uz labvēlīgu vidi. Tātad izskatāmajā lietā Satversmes 115. pantā ietverto tiesību aizskārumu rada jau pats teritorijas plānojums, ar kuru ir grozīts teritorijas funkcionālais zonējums un noteikts atšķirīgs teritorijas izmantošanas veids, nevis vienīgi detālplānojums. Līdz ar to apstrīdētās normas aizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un tiesvedība lietā nav izbeidzama.