10. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma liedz viņai pieeju tiesai, kas tai nepieciešama, lai aizsargātu savas likumiskās intereses - Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Proti, apstrīdētā norma liedz Pieteikuma iesniedzējai apstrīdēt privātu testamentu, kuram neesot spēkā viņa varētu mantot pēc likuma. Savukārt Saeima norāda, ka Satversmes 105. pants neaizsargā Pieteikuma iesniedzējas cerību, ka viņa nākotnē iegūs mantojumu. 10.1. Lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vai likumiskas intereses, kuru aizsardzībai būtu jānodrošina tiesības uz pieeju tiesai, Satversmes tiesa vispirms noskaidros apstrīdētās normas saturu. Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz likumisko mantinieku tiesībām apstrīdēt testamentu, noteic, ka testamentu var apstrīdēt tikai testatora tuvākie likumiskie mantinieki, kuri tādi bijuši viņa miršanas brīdī. Testamentu, kuru minētās personas nav apstrīdējušas, attālākie radinieki apstrīdēt nevar. Tiesību zinātnē skaidrots, ka par prasītāju prasībās, ar kurām testaments apstrīdēts nolūkā panākt, lai tas nestātos spēkā, var būt tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas ar testamentu atstumts no mantošanas saskaņā ar Civillikuma 427. panta pirmo daļu. Proti, tas ir tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas nemanto tā iemesla dēļ, ka ar testamentu mantojums novēlēts citam (sk.: Krauze R., Gencs Z. Civillikuma komentāri: Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 180. lpp.). Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļas jeb Baltijas Civillikuma 2477. pants, kurā rodama apstrīdētās normas izcelsme, arī tieši paredzēja tiesības "celt strīdu pret testāmenta esamību" tikai tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem. Tiesības apstrīdēt testamentu bija "testātora miršanas brīdī tuvākiem apietiem likummantiniekiem" (sk.: Bukovskis V. Testāmenta spēku apstrīdošu prasības sūdzību juridiskā konstrukcija. Grām.: Latvijas Ūniversitātes raksti. Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes serija. I. sējums. Nr. 2. Rīga: Latvijas Universitāte, 1930, 249. lpp.). Arī tiesu praksē apstrīdētā norma interpretēta atbilstoši tās tekstuālajam saturam, proti, tā, ka testamentu var apstrīdēt tikai tie, kuri testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki, un gadījumā, ja šīs personas testamentu nav apstrīdējušas, attālākie radinieki to nevar darīt. Likums nenoteic, ka tādā gadījumā, ja tuvākais likumiskais mantinieks nav izteicis gribu mantot, tiesības apstrīdēt testamentu ir arī attālākam radiniekam (sk. Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 17. maija lēmuma lietā Nr. C771009823 9.2.1. punktu; sk. arī Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 22. novembra spriedumu lietā Nr. C27113010). Apstrīdētās normas jēga ir atstāt izvēli apstrīdēt testamentu mantojuma atstājēja tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem, jo pieņemams, ka tieši viņi mantotu likumiskās mantošanas ceļā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, un viņiem vislabāk zināms, kāda bija mantojuma atstājēja griba (sk. Latvijas Zvērinātu notāru padomes un Mg. iur. Alises Reides viedokli). Tādējādi apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt tikai testatora miršanas brīdī tuvākie - augstākas šķiras - likumiskie mantinieki, bet attālāki radinieki to nevar apstrīdēt neatkarīgi no tā, vai augstākas šķiras likumiskie mantinieki ir vai nav izmantojuši savas tiesības testamentu apstrīdēt. 10.2. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12‑01 14.1. punkts). Satversmes 105. panta izpratnē īpašums var būt vai nu jau esošs īpašums vai aktīvi, ieskaitot prasības, attiecībā uz kurām persona var pamatot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz pilnvērtīgu īpašuma tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016‑04‑03 18.5. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatītas tādas prasības, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja tam pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kura var tikt apmierināta (piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 20.1. punkts). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019‑25‑03 18. punktu). Tādēļ Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi. Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē "īpašums" var būt prasība, attiecībā uz kuru persona var apgalvot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz īpašuma tiesību iegūšanu. Šādai tiesiskai paļāvībai ir jābūt pietiekami pamatotai saskaņā ar valsts tiesību normām. Nosacīta prasības tiesība, kas izzustu priekšnoteikumu neizpildīšanās gadījumā, nav uzskatāma par īpašumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 7. februāra sprieduma lietā "Fabris v. France", pieteikums Nr. 16574/08, 50. punktu). Attiecībā uz īpašuma iegūšanu mantošanas ceļā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē tiesības iegūt mantu likumiskās mantošanas vai līgumiskā ceļā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 13. jūnija sprieduma lietā "Marckx v. Belgium", pieteikums Nr. 6833/74, 50. punktu). Tātad Satversmes 105. pants aizsargā tiesības nākotnē iegūt vienīgi tādu mantojumu, attiecībā uz kuru persona var pamatot, ka tai ir ne vien vienkārša cerība, bet konkrēta tiesiska paļāvība uz īpašuma tiesību īstenošanas iespējamību. 10.3. Lai noskaidrotu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir tiesiska paļāvība uz to, ka viņa varēs saņemt testatora atstāto mantojumu gadījumā, ja testaments tiks atzīts par spēkā neesošu, jāņem vērā tiesību normās noteiktā likumiskās mantošanas kārtība. Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota pa daļai uz radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu. Atbilstoši Civillikuma 404. pantam vispirms manto pirmā šķira, kurā ietilpst mantojuma atstājēja lejupējie, tad - otrā un trešā šķira, bet tikai pēc tam - ceturtā šķira, kurā ietilpst pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki. Atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks. Atbilstoši minētajam regulējumam var prezumēt, ka tādā gadījumā, ja testatora sastādītais privātais testaments kādu iemeslu dēļ tiktu atzīts par spēkā neesošu, visu viņa atstāto mantojumu, to pieņemot, mantotu tuvākais likumiskais mantinieks. Tam, vai tuvākais likumiskais mantinieks pēc mantojuma atklāšanās ir izteicis gribu par mantojuma pieņemšanu, šādā gadījumā nav tiesiskas nozīmes. Saskaņā ar Notariāta likuma 283. pantu gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma akts ar tiesas spriedumu atzīts par spēkā neesošu pilnā apjomā, zvērināts notārs aicina likumiskos mantiniekus izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu vai tā atraidīšanu. Tas apliecina, ka tad, ja ir testaments, likumiskajam mantiniekam nav jāizsaka sava griba par mantojuma pieņemšanu. Ja viņam būtu jāizsaka sava griba jau vienlaikus ar testamentāro mantinieku, tad zvērinātam notāram šādā gadījumā neviens vairs nebūtu jāaicina, bet gan uzreiz jāizsniedz mantojuma apliecība par mantošanu pēc likuma (sk. Senāta 2015. gada 4. septembra sprieduma lietā Nr. SKC‑102/2015 8.3. punktu). Tātad, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, zvērināts notārs aicinātu likumiskos mantiniekus pieņemt mantojumu un tuvākajam likumiskajam mantiniekam joprojām būtu tiesības izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu. Turklāt, kā jau tas norādīts iepriekš, tieši pašiem tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi testatora motīvi, testamenta taisīšanas apstākļi un tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Attiecīgi tas apstāklis, ka tuvākais likumiskais mantinieks nav apstrīdējis testamentu, nevar būt par pamatu secinājumam, ka viņš zaudējis jebkādu interesi par mantojuma atstājēja mantu. Pastāv iespēja, ka tuvākais likumiskais mantinieks ir piekritis testatora sastādītajam testamentam un to respektējis, bet gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, izteiktu gribu mantot un kā pirmās šķiras mantinieks mantotu visu mantojuma atstājēja mantu. Konkrētajā gadījumā testatora nāves brīdī viņa tuvākais - pirmās šķiras - likumiskais mantinieks bija viņa dēls. Tātad, ja viņš pēc hipotētiskas testamenta atzīšanas par spēkā neesošu mantojumu pieņemtu, Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece testatora mantu nemantotu. Ņemot vērā minētos apstākļus, secināms, ka Pieteikuma iesniedzējas iespējas saņemt testatora atstāto mantojumu gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, ir atkarīgas no apstākļiem, kurus Pieteikuma iesniedzēja pati nevar ietekmēt, proti, no pirmās šķiras mantinieka lēmuma neapstrīdēt testamentu un viņa iespējamās izvēles pieņemt mantojumu gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu. Mantojums, kuru Pieteikuma iesniedzēja cer nākotnē iegūt, nav uzskatāms par tādu īpašumu, kas viņai jau ir, vai par tādu īpašumu, uz kura iegūšanu nākotnē viņai varētu būt radusies tiesiskā paļāvība. Tādēļ konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējas prasību par testamenta atzīšanu par spēkā neesošu, kuru viņa cēlusi nolūkā mantot pēc likuma, neaizsargā Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu un Pieteikuma iesniedzējai nav tādu tiesību vai likumisku interešu, kuru aizsardzībai viņai vajadzētu būt nodrošinātai pieejai tiesai. Tā kā apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2024‑29‑01 "Par Civillikuma 637. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina