2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Marina Kuzmina (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civillikuma 637. pants (turpmāk - apstrīdētā norma), ciktāl tas liedz mirušā attālākiem radiniekiem tiesības apstrīdēt testamentu gadījumā, kad viņa tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka gribu mantot, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja cēla tiesā prasību par sava mirušā brālēna (turpmāk - testators) privātā testamenta, ar kuru uz visu mantojumu par mantinieku iecelta cita persona (turpmāk - testamentārais mantinieks), atzīšanu par spēkā neesošu. Ar pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu tika ierosināta civillieta, tomēr vēlāk ar tiesas lēmumu tiesvedība lietā tika izbeigta, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Testatora miršanas brīdī viņa tuvākais, proti, pirmās šķiras likumiskais mantinieks bija viņa dēls, bet Pieteikuma iesniedzēja - ceturtās šķiras mantiniece, un tādēļ viņai nebija tiesību apstrīdēt testatora sastādīto privāto testamentu. Ar apelācijas instances tiesas un Senāta lēmumu pirmās instances tiesas lēmums par tiesvedības izbeigšanu atstāts negrozīts. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņa varētu mantot no testatora pēc likuma, ja nebūtu spēkā esoša testamenta un neviens augstākas šķiras mantinieks nebūtu izteicis gribu mantot. Testatora dēls nebija izteicis gribu mantot. Pieteikuma iesniedzējas mantiskās intereses, proti, tiesības mantot saskaņā ar likumu, aizsargā Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Lai šīs tiesības būtu efektīvi aizsargātas, arī attālākiem radiniekiem vajag būt nodrošinātām tiesībām uz pieeju tiesai, lai tie varētu apstrīdēt testamentu. Taču apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt tikai tuvākie likumiskie mantinieki, un tādējādi Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz pieeju tiesai. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo ir pārkāpts labas likumdošanas princips. No šā principa izriet likumdevēja pienākums pārskatīt un pilnveidot apstrīdēto normu, ja tā mūsdienās vairs nefunkcionē efektīvi. Kopš Civillikuma pieņemšanas ir pagājuši gandrīz 90 gadi, tāpēc likumdevējam ir īpašs pienākums periodiski vērtēt to, vai Civillikuma sākotnējās normas vēl aizvien atbilst mūsdienu prasībām. Likumdevējs pēc Civillikuma darbības atjaunošanas nav pienācīgi vērtējis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neļauj attālākiem radiniekiem apstrīdēt testamentu un tādējādi kalpo testamentārā mantinieka aizsardzībai, nodrošinot testamenta spēkā esību un iespēju mantot vienīgi testamentārajam mantiniekam. Tomēr privāts testaments nevar būt spēkā, ja tiesa negūst pārliecību, ka tas izsaka mantojuma atstājēja pēdējo gribu. Interese par to, lai paliktu spēkā tāds testaments, kas nodibināts prettiesiski, iespējams, pašam testamentārajam mantiniekam rīkojoties prettiesiski, nevar tikt uzskatīta par testamentārā mantinieka tiesībām un konstitucionāli aizsargājamu vērtību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam gadījumā, ja tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka gribu mantot un nemanto, nav leģitīma mērķa. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr pastāv alternatīvi līdzekļi, kas varētu efektīvi aizsargāt testamentāro mantinieku pret tādu personu prasībām, kuras nevar būt testatora mantinieki, bet kas neliegtu vērsties tiesā personām, kurām ir pamatota mantiska interese prasīt privāta testamenta atzīšanu par spēkā neesošu. Pirmkārt, likumdevējs var paredzēt tiesības apstrīdēt testamentu ne vien tiem, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki, bet jebkuram mirušā likumiskajam mantiniekam, kurš varētu mantot tad, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu. Nav nekāda saprātīga pamata liegt iespēju apstrīdēt testamentu tālākam likumiskajam mantiniekam gadījumā, ja tuvākais likumiskais mantinieks nevēlas mantot vai ir nokavējis termiņu, kurā jāpiesakās uz mantojumu, vai citādi zaudējis mantošanas tiesības. Otrkārt, apstrīdēto normu var pavisam izslēgt no Civillikuma. Tā kā prasību civilprocesā var celt tikai persona, kurai ir aizsargājamas tiesiskas intereses, tad personas, kuras nav mirušā testatora mantinieki un nevar par tādiem būt arī pēc testamenta atzīšanas par spēkā neesošu, šādu prasību nevarētu celt. Pieteikuma iesniedzējai tiesības vērsties tiesā tiek atņemtas pavisam. Proti, atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzējai kā attālākai radiniecei nav tiesību vērsties tiesā, lai apstrīdētu testamentu, kurš liedz viņai mantot pēc likuma un par kura īstumu viņai ir šaubas. Šāds tiesību uz pieeju tiesai ierobežojums nav atbilstošs. Sabiedrībai nav nekāda ieguvuma no tā, ka spēkā paliek testaments, kura īstums ir apšaubāms. Sabiedrības interesēs ir panākt tiesiskumu un to, lai viltoti dokumenti nepaliktu spēkā un neradītu juridiskas sekas. Tādējādi tiktu aizsargāta sabiedrības drošība un demokrātiskā valsts iekārta. Sabiedrības vispārējās interesēs ir tas, lai testamenta apstrīdēšana būtu pieļaujama izņēmuma gadījumos, kad pastāv šaubas par tā īstumu, lai tiktu nodrošināts tiesiskums un novērsta iespējamība, ka šāds apšaubāms testaments nepamatoti rada īpašuma tiesības vienai personai, bet atņem tās citai. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav atbilstošs tiesiskā un demokrātiskā sabiedrībā sasniedzamiem vispārējiem tiesību mērķiem. Labums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir tikai šķietams un noteikti nav lielāks par pašas sabiedrības interesi panākt tiesiskumu.